Vieni mēslo, citi vāc
Ārpus pagalma pēc sniega nokušanas gan atklājās pabriesmīgs skats - zālienos mētājās pudeļu, bundžu, papīru un plastmasas maisu kalni. Bet arī šīm teritorijām savs saimnieks - pašvaldība. Tā tad arī savāca. Tādi skati jau bija vērojami daudzviet. Tad nu vienīgo izeju mūsu gudrās galvas saskata talku rīkošanā. Tāpat kā aizgājušajos laikos. Tikai toreiz tās sauca par komunistiskajām sestdienas talkām. Uz tām doties ļautiņus iedvesmoja arī proletariāta vadoņa Volodjas plakātos un avīžu lapās skatāmā rīcība, kur viņš talkas dienā Kremļa pagalmā naski pieķēries baļķēna galam. Dievs vien zina kāpēc tāds baļķēns tur mētājies, varbūt tā bija butaforija, bet vienalga iespaidīgi. Un tā nu padomju valdīšanas gadus viss notika tāpat kā tagad - vieni mēsloja, citi - vāca.
Patiesībā komunistiskās sestdienas talkas izvērtās par vienu lustīgu padarīšanu. Pēc mēslu satīrīšanas katrā gruntīgā kolektīvā notika pamatīga cienāšanās, tādējādi dažs labs talcinieks mājup devās itin jautrā prātā un nedrošā gaitā. Kas tur slikts? Un ja vēl pieskaita citus labumus, kas talkas dienā tika atvēlēti, piemēram, deficīta preces, ko «izmeta» veikalos. Arī mēs, avīžnieki, tie, kam nebija jābūt talku epicentros, lai tās atspoguļotu, Preses nama veikaliņā šo to varējām pasist padusē pēc tam, kad bijām vairāk vai mazāk cītīgi kašājušies ārpusē.
Jāiebāž peļķītē purniņš
Radās gan arī toreiz, kā visos laikos, kaut kādi donkihoti, kas uzskatīja: ne no tā gala māja ceļama. Tas ir - ka nav ar liekšķeri jāstaigā pakaļ katram mēslotājam, bet gan jārīkojas kā ar kucēnu, kurš peļķo istabā - jāiebāž peļķītē purniņš.
Tādu dīvaini sastapu, strādājot Rīgas Balsī. Laikam viņš atrakstīja redakcijai, īsti neatceros, bet es ar viņu tikos, lai uzzinātu, kā šis ar «vējdzirnavām» spēkojas. Atklājās, ka biedrs savā brīvajā laikā bērīša mugurā apceļo Pierīgas mežus, lai izpētītu tur izgāztās atkritumu kaudzes, kas tolaik, tāpat kā tagad, bagātīgi greznoja zaļo rotu. Tad, lūk, censonis pierādīja, ka šajos atkritumos vienmēr iespējams atrast kādu pierādījumu, kam tie pieder - kādu veikala čeku, dokumenta strēmeli par maksājumiem utt. Pēc principa - noziedznieks vienmēr atstāj pēdas.
Neatceros, vai izdevās panākt, ka vainīgie saņem sodu, bet pati ideja nudien bija vērtīga un ieviešama dzīvē. Žēl gan, ka mūsdienās nekāds donkihotisms vairs nav vērojams. Komunistisko talku ideja dzīva joprojām, sauc to, kā gribi, - kaut vai par lielo talku.
Pārcilvēki tur nedzīvo
Atceros, kā pirms vairākiem gadiem talkas dienā televīzija rādīja prezidentu Zatleru ar kundzi Lilitu ložņājam pa brikšņiem ar atkritumu maisiem rokās un apmierināti smaidām. Man nezin kāpēc toreiz radās kaut kāda neomulības sajūta. Iztēlojos, kā Francijas Sarkozī ar savu modeli izskatītos šādā situācijā. Vai, piemēram, Vācijas Angela Merkele. Nevienā ārvalstī, kur laimējies pabūt, nekas tāds nav iespējams. Kur nu vēl pedantiskajā Vācijā!
Reizēm mums šķiet, ka viņu kārtības mīlestība ir pāri mēram. Piemēram, pērn tūrisma brauciena laikā apmeklējām lielu tirdzniecības centru netālu no Berlīnes, kur, loģiski, nācās iegriezties arī labierīcībās. Pārsteidza, ka tur uzraudze pēc katra klienta apmeklējuma pārbaudīja šo telpu, vai viss atstāts ideālā kārtībā. Nedod dievs, ja kaut kas viņai šķita ne tā...
Tīrība un kārtība pārsteidz jebkurā Eiropas vai Skandināvijas valstī. Kā viņi to panāk? Nekādi pārcilvēki tur nedzīvo. Vienkārši - iedzīvotāji tur ir likumpaklausīgi. Jautājums atrisināts pavisam vienkārši: ar pamatīgiem sodiem. Tādi tie esot bijuši arī Latvijā 30. gados, atceras mans vīrs, kas toreiz bija pusaudža vecumā. Bet vai jūs esat redzējuši kādu kārtības sargu Rīgas ielās, kurš pieķertu un sodītu apkārtnes piemēslotāju? Cik daudz naudiņas pilsētas kasē ienāktu!
Vai ievedīs Laimes lāci?
Jā, bija jau patīkami otrajā dienā pēc talkas redzēt tīras un sakoptas teritorijas. Nepaies necik dienu, kad visi kakti atkal būs piemēsloti. Talkas priekšvakarā Rīgas Viļņos izlasīju Jolantas Strikaites teikto, ka sabiedrības uzdevums jau neesot nevienu pamācīt un līdz pareizai domāšanai katram pašam esot jānonāk «dabiskās izaugsmes ceļā». Gaidi vien!
Samierniecisku attieksmi pauž tā pati autore citā slejā, proti, ka vienmēr jau būšot kāds no «Sūnu ciema». Man gan šķiet, ka Sūnu ciema zēni vis neapmierinājās ar uzmanības pievēršanu netīreļiem, bet gan ieveda Laimes lāci, lai tas beidzot ievieš kārtību. Kamēr pie mums valdīs tendence - visu gadu mēslojam, vienu dienu grābjam čupā - mūsu Sūnu ciemā kārtību nepieredzēt. Varbūt tomēr atradīsies kāds donkihots, kas Latvijā ievedīs Laimes lāci?