Samazināt atkarību no ES
Šveicei - pasaulē zināmākajai pulksteņu un medikamentu ražotājai - Ķīna ir trešais lielākais eksporta tirgus pēc Eiropas Savienības (ES) un ASV, jo ES nonāk 56,7%, ASV - 10,1%, bet Ķīnā - 3,7% Šveices eksporta. Tāpēc eksporta uz Ķīnu palielināšana Šveicei ir svarīgs veids, kā samazināt valsts atkarību no ES grūtību nomocītās ekonomikas un samazināt savu ekonomisko risku.
Jāpiebilst, ka ES ekonomiskās problēmas, kuras savienību moka jau piecus gadus, parādās arī Šveices ārējās tirdzniecības bilancē. Ja 2008. gadā ES daļa Šveices eksportā bija 61%, tad 2011. gadā - 58%, 2012. gadā vēl par 1,3% mazāk, un nekas neliecina, ka šogad situācija mainīsies. (Tikmēr Šveices eksports uz Ķīnu pērn pieauga par 0,3%.)
Šveices vēlmi meklēt jaunus noieta tirgus stimulē gan eiropiešu nevarēšana palielināt savu patēriņu un ekonomisko izaugsmi (ES kopējais iekšzemes kopprodukts (IKP) pērn samazinājās par 0,3%, kamēr Ķīnas IKP pieauga par 7,8%), gan arī tas, ka pat ES amatpersonas izteikušas prognozi - jau 2015. gadā 90% globālās ekonomikas pieauguma veidosies ārpus Eiropas.
Abpusējs izdevīgums
Īpaši šveiciešus interesē fakts, ka Ķīna ir pasaulē lielākā luksusa klases preču patērētāja, turklāt tiek prognozēts, ka 2015. gadā Ķīna patērēs 30% visas pasaules šīs klases produkcijas. Jāņem arī vērā - luksusa klases preces Ķīnā tradicionāli ir ievērojami dārgākas nekā Eiropā. 2012. gadā cenu starpība bija 62%, un tikai 70% šīs starpības veidoja nodokļi un transporta izmaksas un tamlīdzīgi izdevumi.
Viena no šādām luksusa precēm, protams, ir Šveices pulksteņi, no kuriem ceturtā daļa jau tagad tiek pārdota Ķīnā, un pastāvošā 11% nodokļa likvidēšana būs svarīgs atspaids Šveices pulksteņu ražotājiem.
Savukārt attiecībā uz valsts lielāko eksportpreci - medikamentiem - pēc IMS Consulting prognozēm pēc septiņiem gadiem Ķīna kļūs par otru lielāko farmācijas produktu tirgu pasaulē. Protams, līdzīgas prognozes pastāv arī attiecībā uz citām - ne tik slavenām Šveices rūpniecības nozarēm.
Vienlaikus brīvās tirdzniecības līgums vismaz tikpat izdevīgs ir arī Ķīnai, kura 2012. gadā ievērojami palielināja eksportu uz Šveici. Ja 2011. gadā Šveices eksports uz Ķīnu sasniedza gandrīz piecus miljardus latu, bet Ķīnas eksports uz Šveici (galvenokārt tekstilrūpniecības un mašīnbūves produkcija, kā arī elektronika) - nedaudz vairāk par trīsarpus miljardiem latu, tad jau pērn bilance mainījās par labu Ķīnai. 2012. gadā Šveices eksporta uz Ķīnu vērtība bija 4,42 miljardi latu, kamēr Ķīnas eksports uz Šveici pieauga līdz 5,8 miljardiem latu.
Jāatzīst gan, ka statistika var arī nebūt gluži objektīva, jo, līdzīgi kā Ķīnas un ASV attiecību gadījumā, arī daudzas Šveicē ievestās it kā Ķīnas preces ražo uzņēmumi Ķīnā, kas pieder šveiciešiem, un tieši šo uzņēmumu īpašnieki beigās ir galvenie peļņas guvēji.
Juaņas faktors
Abpusēju interesi sadarboties veicina arī Ķīnas vēlme palielināt nacionālās valūtas juaņas lomu starptautiskajā tirdzniecībā un finansēs. Tas ļautu mazināt atkarību no ASV dolāra un būtu daļa no plāna - pakāpeniska pāreja uz konvertējamu valūtu. Šobrīd juaņās notiek mazāk par 1% no visas pasaules starptautiskās tirdzniecības darījumu, kamēr ASV dolāros, eiro, britu mārciņās un Japānas jēnās kopumā - aptuveni 84%.
Lai mainītu situāciju, Ķīna vēl 2009. gadā sāka īstenot plānu savas valūtas virzīšanai starptautiskajā līmenī un, piemēram, šī gada vidū noslēdza vienošanos ar Anglijas banku par piedāvājumu 200 miljardu juaņu (aptuveni 17,3 miljardu latu) apmērā. Līdzīgu vienošanos ar Ķīnu (tikai par četras reizes lielāku summu) cer noslēgt arī Eiropas Centrālā banka, savukārt Kanādas bankas un valdība aktīvi izskata iespēju, ka Toronto varētu kļūt par juaņas tirdzniecības vietu Ziemeļamerikā.
Šveice kā nozīmīgs finanšu centrs acīmredzami gatavojas pretendēt uz reģionālā tirdzniecības ar juaņām centra lomu, un brīvās tirdzniecības līgums ar Ķīnu dod Alpu valstij jūtamas priekšrocības konkurences cīņā.
Sekoja Īslandei
Šveice gan nav pirmā valsts Eiropā, kas noslēdz brīvās tirdzniecības līgumu ar Ķīnu. Šī gada aprīlī par pirmo Eiropas - gan ne kontinentālās - valsti, kas parakstīja šādu līgumu, kļuva Īslande. Reikjavika dokumenta parakstīšanu pamatoja ar nepieciešamību atjaunot pēc 2008. gada smagi cietušo valsts ekonomiku un ar Ķīnas lielo interesi par kopīgiem projektiem Īslandē augsti attīstītajā ģeotermālās enerģētikas nozarē.
Ģeotermālā enerģija Ķīnu gan interesē mazāk nekā iespēja piekļūt Arktikas bagātīgajiem izrakteņu krājumiem. Jau mēnesi pēc līguma parakstīšanas Ķīnai, pateicoties Īslandes un citu Ziemeļvalstu atbalstam, tika piešķirts novērotājas statuss Arktikas padomē, savukārt jūnijā ar Īslandes valdības gādību vietējais uzņēmums Eykon Energy kopīgi ar Ķīnas gigantu CNOOC iesniedza pieteikumu naftas ieguvei Īslandes arktiskajā šelfā. (Atbilde tiks sniegta šī gada rudenī, taču, visticamāk, tā būs pozitīva.)
Eksperti gan uzsver, ka īslandiešu vēlme sadarboties ar Ķīnu pastiprinājusies pēc tam, kad Īslande apturēja iestāšanās sarunas ar ES, paziņojot, ka jautājums par to turpināšanu jānodod tautas nobalsošanai.