Ne tikai tāpēc, ka tās pagaidām nav ērti iedzīvojušās izstāžu apritē, bet arī to mulsinošās neiederības dēļ - gan latviešu mākslas kopgaitā, gan tās aktuālajā situācijā. Fēniksa gleznas nav lielas, bet katra ir ar tik intensīvu iedarbības spēku, ka neļaujas vienoties kopīgā daudzstāvu ansamblī, kādu ekspozīcijā aranžējis Ivars Heinrihsons.
Ne tikai ekspresija
Nemiera, diskomforta izjūtas pirmām kārtām rada spilgto pretkrāsu salikumi, kas, it kā izmantojot aprobētu kontrasta principu (zaļš - sarkans, zils - oranžs), tomēr šķiet radušies, sekojot spējiem impulsiem, un ne mirkli nerada aizdomas par vēsu aprēķinu. Iespaidu pastiprina triepiens, kas brīžam ir enerģiski mērķtiecīgs, lakonisks (piemēram, seju - masku - atveidojumos), citkārt izirst paniskā gara acīm skatītas vīzijas pierakstā. Tomēr skatītājam nebūtu jāausās, vai afektēto glezniecības manieri pietiekamā mērā balstījusi intelektuāla apcere - tēlu šķietamais mežonīgums, deformētie apveidi, papildināti ar uzrakstiem lielākoties vācu valodā, kārtojas stingrā, brīžam paradoksālā sistēmā. Daudz reliģisku, mitoloģisku, erotisku motīvu, brīžam sarkastiskā skatījumā. Šķietami stihiskā ekspresiju, par kādu vedina domāt darbu eksistenciālās tēmas (Man ir par šauru, man ir par šauru!, Sāpju ģēnijs, Kur ir izeja?), rada ne tikai izteiksmes līdzekļi, kuriem autors devis priekšroku, bet arī tie, kurus mērķtiecīgi noraidījis: Fēnikss ignorē «pareizu» zīmējumu, izsvērtu kompozīciju un koloristiskus smalkumus, lai tie netraucētu uzrunāt skatītāju iespējami tiešāk un godīgāk.
Izstādes atklāšanā Mākslas akadēmijas profesors Kristaps Zariņš teica, ka Tomasa Fēniksa gleznas ar laiku kļūšot vēl labākas, jo krāsu laukumi, kas svaigos darbos «nesēž», ķīmisku procesu rezultātā gan jau «iesēdīšoties». Šo prognozi varēja uztvert kā ironiski daudznozīmīgu vērtējumu - vai Fēniksa pieeja, kurā «sēdēšanai», šai latviešu glezniecības alfai un omegai, ierādīta nepārprotami vismazākā loma, patiesi būtu labāka, ja nebūtu tik atšķirīga?
Ko atgādina?
Ko gan šīs gleznas atgādina, kam līdzīgas - neizpratnē var gudrot skatītājs. Eksperti piesauc gan XX gs.50.gadu Eiropas ekspresionisma kustību KOBRA, gan amerikāņu neoekspresionistu Žanu Mišelu Baskjā (1960-1988). Arī tieši šobrīd aktuālo vācu mākslinieku Džonatanu Mesi (dz. 1970). Latviešu mākslā analogus grūti sameklēt, jo laikam kādu pašsaudzējošu instinktu dēļ jau kopš ulmaņlaikiem teju vai visu XX gadsimta radikālāko mākslas virzienu (abstraktās mākslas, sirreālisma, ekspresionisma - izņemot īso 70.gadu sākuma fotoreālisma epizodi) pieredze izmantota vairāk tradīcijas «uzlabošanai», nevis apšaubīšanai, tā radikāli mainot akcentus to ideoloģijā.
Īpaši raksturīgi bija 90.gadi - laiks, kad Gatis Grasmanis (vēlāk - Tomass Fēnikss) sarīkoja pirmās personālizstādes (1994, 1998). Kamēr institūcijas voluntāri noliedza glezniecības piederību laikmetīgajai mākslai, tā arī pati slīga ornamentālā dekoratīvismā un dezorientētā stilizācijā, kļūstot arvien patīkamāka, izsmalcinātāka, pārdodamāka. Līdz pat šī gadsimta sākumam, kad uznira jauni meklējumi, lai ieelpotu neoreālistiskas izteiksmes svaigo gaisu. Saprotami, ka Fēniksa ekspansīvā glezniecības izjūta joprojām palika bez atbalss, tādēļ visaktīvākajos darba gados (ap 2003) viņš meklēja sadarbību ar Vācijas galerijām.
Cildināt Tomasa Fēniksa glezniecību tagad ir gandrīz neiespējami bez rezignācijas devas: kā gan ieteikt jauniem gleznotājiem sekot viņa paraugam - ticēt savam talantam, strādāt daudz un bez kompromisiem, ja atkal no vadošām institūcijām skan aicinājumi - mākslai jābūt tik patīkamai un pārdodamai, lai spētu uzturēt ne tikai māksliniekus un galerijas bez ieejas maksas, bet arī vienīgo galvaspilsētas publisko izstāžu zāli? Tikai atgādinot, ka mākslas prakse vienmēr ir gudrāka par tās stratēģiem.