Nereti, dodoties apskatīt populārus tūrisma objektus, rikšas vadītāji mēģina tūristus pierunāt iegriezties dārglietu vai apģērbu veikalos, ar kuru īpašniekiem šoferi noslēguši vienošanos sadalīt pelņu. Jāatzīst, ka neilgi pēc ierašanās Indijā šādās lamatās iekritu arī es - iegādājos šķietami lētu gultas veļu rikšas šofera rekomendētajā veikalā, bet vēlāk atklāju, ka par šo veļu divkārši pārmaksāju. Tomēr visskaudrāk alkatīgo attieksmi pret tūristiem izjutu Puškarā - nelielā tūristu iecienītā pilsētiņā. Puškara ir viena no piecām hinduistu svētceļojuma vietām Indijā, kurā, ja var ticēt vietējiem, atrodami aptuveni 1000 tempļu. Viena no krāšņākajām reliģiskajām celtnēm pilsētā ir Brahmas templis. Tā ir koši zila marmora ēka ar rozā jumtu, kas ik dienas apbur tūkstošiem tūristu.
Arī es, neparastās arhitektūras un Indijas kolorīta vilināta, devos uz Brahmas templi. Tajā netālu no ieejas mani uzrunāja jauns puisis - «tempļa students», kurš mācās, lai kļūtu par vienu no Brahmas priesteriem. Māceklis piedāvāja nelielu ekskursiju pa templi. Es piekritu, tomēr vēlāk to nožēloju, jo apskates laikā nepārtraukti tiku aicināta «kustēties ātrāk», turklāt topošais priesteris nebeidza atgādināt, ka viscaur templī novietotas novērošanas kameras, ar kurām tiekot vērtēts «tempļa studentu» sniegums.
Pēc tempļa apskates tiku aicināta doties uz netālu esošo Puškaras ezeru, lai saņemtu svētību no krastā sēdošajiem priesteriem. Milzīgs skaits svētceļnieku ik dienas mēro ceļu, lai mērcētos ezera svētajā ūdenī, jo uzskata, ka pelde šajā ūdenī atbrīvo no trūkumiem un dziedē slimības.
Es tiku aicināta skaitīt lūgšanu hindi un angļu valodā, ievēloties savu karstāko vēlēšanos, apšļakstīties ar ūdeni un mest ziedus Puškaras ezera svētajā ūdenī. Tad priesteris man norādīja, ka gandrīz jau esmu saņēmusi svētību, taču pirms pašu svarīgāko vārdu teikšanas nepieciešams norādīt, cik lielu summu vēlos ziedot nabadzīgajiem Puškaras iedzīvotājiem. Tā kā Indijā ik dienas sastopos ar neskaitāmiem lūdzējiem, negribēju ziedot neko, tomēr priesterim piedāvāju 50 rūpiju (0,59 centi), par ko priesteris tūdaļ sāka smieties. «Tūristi parasti ziedo vismaz tūkstoti rūpiju (11,8 eiro),» mani pamācīja smīnošais priesteris. Apmulsusi atbildēju, ka labākajā gadījumā varu dot simt rūpiju (1,18 eiro), taču šī summa tik un tā viņam šķita par mazu, tāpēc priesteris atteicās pabeigt rituālu, pirms neesmu apstiprinājusi, ka ziedošu viņa prasīto summu. Man šāda nopirkta «svētība» nebija vajadzīga, tāpēc devos prom.