Bezcerīgi un vienlaicīgi nevajadzīgi ik gadu pukoties, ka prāvai daļai Latvijā dzīvojušu cilvēku 9. maijs ir ļoti nozīmīgs datums. Tā bija, ir un būs. Var muti sausu izrunāt, aicinot uzvaru pār nacistiem svinēt kopā ar Eiropas valstīm, tomēr šāds aicinājums arī nozīmē ignorēt to, ka pati Krievija gadsimtiem ilgi uzsvērusi savu atšķirīgumu, īpašumu, un līdz ar to kādēļ gan lai 8.-9. maijs būtu izņēmums. Ikvienai tautai ir atzīmējami «datumi», ja vēlaties, rituāli, kas veido šīs tautas identitāti, kopības sajūtu, un virkne Krievijas vēsturnieku ir atzinuši, ka kaimiņvalstī tādi patiesībā ir divi - Jaunais gads un 9.maijs.
Līdz ar to paturot savu versiju par to, ko padomju armijas atkārtotā ienākšana Latvijas teritorijā nozīmēja Latvijas nākamajām desmitgadēm, nebūtu iemesla sašust par ziedu nolikšanu kā tādu, bijušo karavīru kopā sanākšanu kā tādu. Klupšanas akmens ir tas, ka šajā datumā akcents ir nevis uz kritušo pieminēšanu, milzu pārbaudījuma pieminēšanu, bet no tā visa kaut kādā dīvainā kārtā atvasināta pārākuma un no šī pārākuma izrietošu tiesību svinēšanu.
Manuprāt, pieminēt krievu tautai patiešām ir ko. Tos simtus tūkstošus, kurus PSRS vadītāji faktiski iedzina nāvē kā lielgabalgaļu - vēl nesen (pirms Krievija kļuva par pilnīgi totalitāru valsti) kaimiņvalstī netrūka speciālistu, kuri atzina, ka upuri Otrajā pasaules karā no PSRS puses varēja būt krietni mazāki. Pieminēšanas vērts ir arī tas ārprāts (tā upuri), kad pret militārpersonu radiniekiem pilnīgi oficiāli tika vērstas represijas, ja konkrētais vīrs, tēvs vai dēls nokļuva pretējās puses gūstā, respektīvi, ka gūsts tika traktēts kā dzimtenes nodevība ar visām no tā izrietošajām sekām. Citiem vārdiem sakot, netrūkst iemeslu pieminēt, godināt, bet nav saprotams, kas no visa šī vēstures mantojuma var būt pamats apzināti konfrontējošai bravūrai («mēs jums visiem vēl parādīsim!» utt.).
Ja notiek šī akcenta pārbīde - no bojāgājušo pieminēšanas uz melnbaltas vēstures konstruēšanu vispār, tad no tā izriet arī citi uzstādījumi. «Mums principā vienmēr ir taisnība» - nemēģiniet kaut ko aizrādīt par PSRS zaldātu zvērībām Polijā, Austrumprūsijā vai Vācijā un nemēģiniet arī kaut ko aizrādīt par šodienas tematiku. Jo vienkārši - «mēs uzvarējām» un uzvarētājus nekritizē. «Mēs karā cietām visvairāk, mūsu upuri bija smagākie». Arī te iezīmējas saikne ar noskaņām (un diemžēl arī reālām darbībām) šodien - Krievijas kā ienaidnieku ielenkta cietokšņa tēla kultivēšana, ienaidnieka tēla kultivēšana vispār, no tā izrietošā pārliecība, ka ir kaut kādas īpašas tiesības aizstāvēties pret iedomātajiem ienaidniekiem jebkuriem līdzekļiem.
Tas taču it kā ir tik pašsaprotami - radinieku vai vienkārši cilvēku, ar kuriem izjūti emocionālu saikni, pieminēšanas laikā var klusēt, var iedzert 100 gramus un uzdziedāt kādu senu dziesmu, bet ne jau, tēlaini izsakoties, žvadzināt ieročus savu šodienas līdzcilvēku virzienā! Izmantot senču ciešanas un varoņdarbus savu šodienas frustrāciju dekorēšanai - tas ir tik savādi, ačgārni... Novēlu, lai 9. maijs pašiem tā atzīmētājiem būtu piemiņas, bet ne konfrontācijas diena.