Lai gan lielā daļā Eiropas valstu pastāv iespēja žurnālistus saukt pie kriminālatbildības, kā norāda eksperti, daudzviet šīs normas jau sen nepiemēro. Vēl vairāk - Eiropas valstīs pakāpeniski no tām atsakās. Piemēram, pirms dažām nedēļām no apmelošanas kriminalizēšanas atteicās Lielbritānija, kriminālatbildība par šādiem nodarījumiem nav paredzēta arī Igaunijā, stāsta Latvijas Cilvēktiesību centra direktore Ilze Brands-Kehre. Savukārt Latvijā apsūdzēto statusā žurnālisti nonāk laiku pa laikam. Pēdējā laika skaļākais gadījums ir A.Mirska vēršanās tiesā pret žurnālisti Guntu Slogu. Viņu aizvainojis rakstā SestDienā minētais salīdzinājums ar Minhauzenu, un kopumā viņš apstrīd 20 publikācijas epizodes. A.Mirska advokāte Inguna Kalniņa apstiprina, ka viņš plāno vērsties tiesā arī pret laikrakstu Čas un žurnālistu Anatoliju Kameņevu par kritisku rakstu, savukārt policijā jau ierosināts kriminālprocess par deputāta Miroslava Mitrofanova (PCTVL) rakstu laikrakstā Rakurs.
Lai arī Saeima nesen no Krimināllikuma svītroja divus pantus un tikai civiltiesiskā ceļā būs iespējams vērsties pret žurnālistiem par goda un cieņas aizskārumu, likumā palicis 157.pants par neslavas celšanu, kas papildināts ar daļu par neslavas celšanu masu saziņas līdzeklī. Par to var sodīt ar arestu, piespiedu darbu vai naudas sodu līdz 80 minimālajām mēnešalgām. «Tā politiķi pateikuši - mēs negribam, ka vajā brīvo presi, bet aiz otras rokas tomēr gribam paturēt striķīti, ar ko iebiedēšanu turpināt,» komentē žurnāliste Ilze Jaunalksne. I.Brands-Kehre norāda, ka pat Eiropas valstīs, kur joprojām pret žurnālistu iespējams piemērot kriminālatbildību, ir vienotība jautājumā, ka sods nevar būt saistīts ar cilvēka aizturēšanu.
Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēde Vineta Muižniece (TP) pieļauj, ka likumu vēl var pilnveidot, bet vispirms esot jāļauj iedzīvoties nesenajām izmaiņām un «reālā prakse parādīs, kāds ceļš ejams». Viņasprāt, būtisks ir normas preventīvais raksturs, kas varētu likt padomāt pirms neslavu saturošu izteikumu publiskošanas. Savukārt eksperti, lai arī kritiski pret normas saglabāšanu Krimināllikumā, norāda, ka lielāka problēma ir normas piemērošanā. Cilvēktiesību eksperte Līga Biksiniece-Martinova uzskata, ka lielākais risks ir šīs normas izmantošana kā alternatīva civilprocesam, lai iebiedētu žurnālistus. «Var saglabāt kriminālatbildību galējos gadījumos, kad persona apzināti izmanto medijus, lai kādu aizskartu. Tagad tā latiņa nav tik augsta,» saka Rīgas Juridiskās augstskolas prorektors Mārtiņš Mits. Šo situāciju varot labot, atsakoties arī no palikušās Krimināllikuma normas vai arī papildinot likuma pantu ar citām noziegumu kvalificējošām pazīmēm. Arī LU docents Artūrs Kučs ir skeptisks pret pašreizējo likuma normu, taču, pēc viņa domām, viegli to izmantot, lai vērstos pret žurnālistiem, esot tāpēc, ka tās ir privātās apsūdzības lietas. Tas nozīmē, ka jebkura persona, kuru aizvainojusi žurnālista publikācija, var vērsties tiesā. Ja sūdzība ir juridiski korekti noformēta ar atsauci uz atbilstošiem likuma pantiem, tiesnesis nedrīkst neierosināt kriminālprocesu. Tā žurnālists automātiski kļūst par apsūdzēto, un tas var viņu atturēt nākamreiz rakstīt tik kritiski, saka A.Kučs. Viņaprāt, labāks risinājums būtu, ja šādas lietas vispirms izmeklētu prokuratūra. I.Brands-Kehre norāda - pat ja žurnālistu attaisno, var iestāties «stindzinošais efekts», kad žurnālisti kļūst uzmanīgi un vairās veidot kritiskus materiālus par politiķiem. G.Sloga, kurai februārī jāierodas uz pirmo tiesas sēdi, noliedz, ka turpmāk nodarbosies ar pašcenzūru, taču rūpīgāk padomāšot, «cik spēcīgi rakstīt».
LU lektore Ilze Šulmane problēmu redz pašreizējā žurnālistu pašorganizācijas trūkumā - ja Latvijā būtu spēcīga žurnālistu savienība, tā varētu izvērtēt šādus jautājumus un nepieciešamības gadījumā likt atsaukt apmelojošās ziņas. Tad uzreiz nebūtu jāiedarbina «smagā artilērija» - tiesvedība.