Virsraksts ir par vakardienu, 23. februāri, kādreizējo Padomju armijas un jūras kara flotes dienu, kas savulaik ar nolūku tika transformēta par «vīriešu dienu», tā stiprinot tautā pārliecību, ka īsts vīrietis ir tikai tas, kurš bijis armijā, tikai tas, kurš gatavs atkal ņemt rokās šaujamieroci, lai dotos karā pret nīstajiem kapitālistiem.
Šķiet, ko nu vairs pagātni cilāt - tās valsts un tās armijas vairs nav. Bet. Datumu, kas vairuma uztverē jau sen bija zaudējis nozīmi, kā sadzīviski tomēr atzīmējamu šajās dienās atkal aktualizējuši vairāki uzņēmumi un organizācijas. Bēdīgi slavenais ēdināšanas uzņēmums Gan bei vīriešu sveikšanai veltītus plakātus izvietoja sociālajos tīklos. Tāpat kā veikalu tīkls Drogas. Iecavas Kultūras nams izsludināja vīriešu dienas balli (ko gan nācās atcelt «iedzīvotāju neatsaucības dēļ»). Mobilo telekomunikāciju operators Bite saviem klientiem nosūtīja elektroniskus apsveikumus. Mārketingā, piedāvājot atlaides, šo datumu izmantoja arī dažādi veikali.
Citkārt mēs to pat nepamanītu. Lai nu katrs izklaidējas, kā prot. Un eksperimentē ar sabiedrības attieksmi, ja naivi iedomājas, ka tādējādi var klientus vairāk piesaistīt nekā atbaidīt. Taču šogad pavisam netālu no mums ir karš. Starp divām vēl nesen par brālīgām uzskatītām tautām. Izmantojot no padomju armijas mantotos ieročus. Svinēt šo dienu līdz ar to nozīmē morāli atbalstīt to postu, kas šobrīd ir Ukrainas austrumos, un to politiku, kas uz to ved.
Tā ka 23. februāra svinēšana ir garām. Un ne tikai kalendārajā nozīmē. Arī ideoloģiski, kā tautā saka, «pilnīgi garām»!
Nu, labi, daudzi nezina vēsturi, iebildumus «vīriešu dienas» svinēšanai uztver kā pārspīlētus. Jo esot taču arī «sieviešu diena» (ka tā sakņojas ideoloģijā, arī aizmirsuši). Bet tad... piedodiet, kādi ir jūsu nopelni tajā, ka piedzimāt tieši par vīrieti vai par sievieti? Nekādi! Es saprotu, ka var godināt tēvu, māti vai cilvēku pēc tā nopelniem, bet sumināt kādu pēc dzimtes pazīmes nozīmē īpaši akcentēt tās sociālo lomu: vīrietis - stiprais karotājs, sieviete - vājais dzimums, kam vieta tikai pie plīts un bērna šūpulīša. Vai arī svinēt gribētāji līdz tam neaizdomājas?
Mēs, protams, dzīvojam brīvā pasaulē, aizliegt atzīmēt kādu datumu neviens negrasās. Jautājums ir par attieksmi. Uzņēmumiem, organizācijām - pret valsti, kurā darbojas, un pret saviem klientiem. Cilvēkiem pret savu vēsturi un tiem, kas to komerciālās interesēs nekorektā veidā izmanto. Šis gadījums, protams, nav tik «kliedzošs» kā Maxima vadības vīzdegunība lielveikala sabrukšanas laikā, un tomēr...