Rudiņa bija mans dakteris. Tāpēc viņas aiziešana bija tik smaga, ka centās manas kaites uzsūkt. Tas bija vesels rituāls. Kad, pārnākot no darba, biju pavakariņojis un devos uz viesistabu, lai atgultos pie televizora, no guļamistabas, kur atradās Rudiņas guļamkrēsls, atskanēja steidzīgi solīši. Tad viņa uzrāpās man virsū, trīsreiz apgriezās un apgūlās uz manis. Kad 2011. gadā Rudiņai pēkšņi strauji pasliktinājās veselība, devāmies pie vairākiem ārstiem, bet neviens neņēmās palīdzēt. Beidzot atradu dakteri, kas pēdējās divas nedēļas ik pārdienas nāca pie Rudiņas. Lika sistēmas un špricēja. Līdz 28. februārī vēlā vakarā Rudiņai kļuva pavisam slikti.
Sazvanīju dakteri. Atbrauca. Bija bez minūtes pusnakts, kad viņš pavēstīja, ka Rudiņa devusies uz labākiem medību laukiem. Uz mēnesi Rudiņu ievietoja morgā, jo zeme necik nebija atkususi. Tikai aprīlī izdevās Rudiņu guldīt zemes klēpī.
Ilgi un smagi pārdzīvoju viņas zaudējumu. Pusotrs gads jau bija aizritējis. Devos pie Rudiņas, lai neļaunojas, ka vēlos paņemt jaunu kaķenīti. Rudiņa neiebilda. Sāku meklēt. Kāds man pateica, ka Juglā ir dzīvnieku patversme Labās mājas.
Otrais stāsts būs par manu tagadējo kaķenīti Princesīti. Uz Labajām mājām devos 2012. gada 23. decembrī. Iegāju kaķu telpā - tur viss tik tīrs un sterils gandrīz kā slimnīcā. Pie durvīm noāvu apavus, atpogāju jaku un sāku lūkoties apkārt. Kādi pieci kaķi bija brīvībā, pārējie būros.
Princesīte (patversmes vārds viņai bija Patrīcija) tur dzīvoja kā karaliene. Kamēr es centos apskatīt visus kaķus telpā, Princesīte jau bija mani nopētījusi un, kuplo asti izslējusi, tuvojās. Es pietupos. Viņa cītīgi apostīja manu bikšu galus, tad uzlēca uz ceļgala un palīda zem jakas azotē. Tikai noteicu: «Nu ko, braucam uz mājām svinēt Ziemassvētkus?» Tā, kamēr es centos izvēlēties sev kaķenīti, Princesīte izvēlējās sev saimnieku.
Pērn pavasarī, kad sētnieki ap māju notīrīja pa ziemu sakrājušos mēslaini, mēs sākām iet ārā pastaigāties. Pa ziemu gājām ārā vienu reizi, bet kopš marta sākuma Princesīte mani izved pastaigāties divreiz dienā. Pastaigas ilgst no stundas līdz pusotrai. Sākumā es iegādājos piecmetrīgo pavadiņu, bet ar to Princesīte nepaspēja tā īsti ieskrieties. Viņa kāpj arī kokos. Tagad mums ir astoņus metrus gara pavadiņa.
Princesītei ļoti patīk ūdens - vispirms viņa padzeras, tad sāk šķaidīties un dažreiz beigās apguļas zem ūdens strūklas. Mūsu video decembrī tika rādīts arī TV raidījumā Ķepa uz sirds, bet februārī parādīja Princesītes šoziem pirmo iepazīšanos ar sniegu. Vēl jau daudz varētu stāstīt, bet man te viena meitene saka, ka laiks iet ārā.