Vārdu savienojums «politiskā atbildība», lai gan bieži lietots, saturu tā arī nav ieguvis un vairumu cilvēku vienkārši kaitina. Tomēr ir taču daudzas vispārpieņemtas atbildības formas, kas funkcionē. Piemēram, īres līgumi paredz, ka īrnieks, nomai beidzoties, telpas neizdemolē. Viesnīcās būs nepatīkamas sekas, ja pēc sevis numurā atstāsiet postažu. Līdzīgi ir darba devēja un ņēmēja attiecībās, un vēl, un vēl. Citiem vārdiem sakot, sabiedrībā darbojas rakstīti un nerakstīti nosacījumi, kas vērsti pret uzvedību «pēc manis kaut ūdens plūdi». Politikā un valsts pārvaldē nedarbojas.
Un te nav runa tikai par klasiskajām situācijām, kad tā vai cita partija atstāj pēctečiem nepatīkamu reformu veikšanas nastu, nepārdomātu solījumu pildīšanu utt. Runa ir arī par situācijām, kad jauns ministrs, iestādes vai valsts uzņēmuma vadītājs, pastrādājis amatā, saprot, ka viņam atstāts «izcils» priekšteču mantojums, par kuru pratinās un paģērēs rīcību tomēr tieši no viņa.
Klasisks piemērs ir va/s Valsts nekustamie īpašumi. It kā racionāli saprotams, nedienas Rīgas pilī nav radušās pēdējos mēnešos, attiecīgi pašreizējā šī uzņēmuma valde, daži no kuras locekļiem amatā nav pat gadu, «atspārdās» par savu dārgo priekšgājēju nedarbiem. Turklāt ļoti reti ir tā, ka blēņas sastrādājušie ir devušies atpūtā - vairumā gadījumu viņi turpina savu cēlo darbu dzimtenes labā citās iestādēs vai uzņēmumos (VNĪ gadījumā - Satiksmes ministrijai pakļautajos). Rezultātā jaunie vadītāji visbiežāk bīstas saukt lietas īstajos vārdos, jo priekšgājēji jau tepat vien ir, «veco» atbildības atgādināšana var izraisīt neprognozējamus kašķus starp partijām un «kantoriem». Rezultātā redzam kaut kādas sastingušas sejas TV kameru priekšā, izvairīgus komentārus savienojumā ar apmulsušu, droši vien nepietiekami izlēmīgu rīcību.
Šādai «lietu kārtībai» ir arī citas nevēlamas sekas. Iecienīti teikt, ka politikā un valsts pārvaldē nepieciešami jauni, kvalificēti spēlētāji. Par politiku tā būtu atsevišķa tēma, savukārt pārvaldes gadījumā priekšgājēju nesodītība nozīmē, ka jaunie kadri nenāks. Vislabāk potenciālos riskus zina cilvēki, kuri, jau kādu laiciņu varas koridoros grozījušies, attiecīgi spēj puslīdz izvērtēt, kādi «skeleti» gāzīsies ārā no skapjiem. Attiecīgi mēs iegūstam «vidējo komandējošo sastāvu», kas rotē starp vadošiem amatiem, zina cits cita grēciņus un uzvedas «adekvāti» (t. i., lieku nemuld).
Nebūdams jurists, nezinu reāli īstenojamus soļus, lai situāciju mainītu. Ir Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu aprēķināšanas un atlīdzināšanas likums, Valsts civildienesta ierēdņu disciplināratbildības likums u. c. regulējumi, bet tie, šķiet, pienācīgi nedarbojas, jo «vajadzīgais» cilvēks gan varbūt ir sastrādājis iepriekšējā amatā briesmu lietas, bet viņš joprojām ir vajadzīgs, attiecīgi saudzējams. To, ka regulējums īsti nedarbojas, netieši atzinusi arī Iekšlietu ministrija īpašā informatīvā ziņojumā šā gada pavasarī «Par iespējām regresa kārtībā vērsties pret amatpersonām...», diplomātiski secinot, ka «katrs gadījums ... ir vērtējams individuāli».
Tā vai citādi, mūsu gudrajām galvām jurisprudencē jānāk kopā un jāmeklē risinājumi, jo pašreizējā situācija nav normāla.