Patiesi varu apgalvot, ka esmu lepna par Latvijas Nacionālo bibliotēku, tas ir un būs mūsu dārgums. Zināmā mērā gluži kā dāvana ar iespēju arī senioru vecuma ļaudīm izstaigāt Gaismas pils plašās zāles, piesakoties ekskursijā.
Tomēr vienu gan gribēju norādīt - vai tiem, kas pabijuši ekskursijās, nešķiet, ka tās vajadzētu vadīt gidiem ar teicamām latviešu valodas zināšanām, bez akcenta un būt gana zinošiem, lai spētu atbildēt uz lielāko daļu jautājumu? Es nepārmetu, jaunā gide bija jauka, tomēr tieši Gaismas pilī man būtu gribējies, lai latviešu valoda skanētu tīri un dzidri. Lai šai grāmatu un tautas gudrību krātuvē rakstītais vārds saskanētu ar izrunāto. Kā apliecinājums latviešu tautas gara kultūrai, spēkam un vērtībām.
Un tomēr patiess prieks, ka šogad man bija tāda iespēja - vērt Gaismas pils durvis. Tie bija lielākie svētki, kas dziļi skāra latvisko pašapziņu un raisīja sirsnīgas emocijas. Ja gribat sagādāt sev pacilājošus mirkļus, dodieties turp! Vienalga, cik jums ir gadu, cik vecs vai jauns jūtaties, mēs katrs bijām to pelnījuši. Apēst kūciņu, izdziedāt latviešu dziesmas, parunāties ar domubiedriem un draugiem, to varam ikdienā.