Vēstures literatūras daudzveidībā daudziem jo tuvas ir apceres par to, kā citos laikmetos ļaudis dzīvojuši, viņu sadzīvi un priekšstatiem - labu labais iemesls pašūpot izbrīnā galvu. Tomēr, lai nonāktu pie secinājuma, cik ļoti viss mainās, cik dīvaini pavērsieni notiek, nav nemaz nepieciešama senāka vēsture.
Piemēram, ņemam mūsu pašu ilggadējās parlamenta deputātes Seiles piezīmju krājumu Annas burtnīciņas, kas veltīts pavisam nesenai pagātnei - 2006.-2010. gadam. Lasi un baudi. Vai nav šarmanti rezultātā atcerēties, ka 2006. gadā, gatavojoties 9. Saeimas vēlēšanām, nacionāļu (tolaik TB/LNNK) kandidāte labklājības ministra postenim bija ... Ilze Viņķele? Vai atminēties, ka Vienotības, kas šobrīd tik ārkārtīgi pragmatiski risina uzturēšanās atļauju tirdzniecības tēmu, priekšteči Jaunajā laikā pret Abrenes atdošanu Krievijai cīnījās teju vai tikpat dedzīgi kā nacionāļi? Ja ņem vērā, cik enerģiski šobrīd ZZS aizstāv pašvaldību tiesības IIN sadalē un arī iestājas pret novadu tālākas apvienošanas ideju, vai nav mīļi, ka 2008. gada decembrī, kad daļa deputātu vāca parakstus, lai t. s. reģionālo reformu apturētu, ZZS sākumā parakstījās, bet pēc tam atsauca? Tirgošanās par atbalstu budžetam apmaiņā pret kādu «velti» deputātam svarīgam novadam, lēmumu pieņemšana šaurā lokā, dažādām sēdēm rezultātā kļūstot par formalitāti. Un tā tālāk.
Lasot Seili, veidojas divas pretējas noskaņas. No vienas puses, pastiprinās nepatika pret t. s. politisko procesu Latvijā. No otras, ja pieredzēts un pāri tikts tik daudzām intrigām, kažoka mešanai uz otru pusi, tad gan jau arī šā brīža peripetijas politikā, lai cik tās konkrētajā brīdī liekas murgainas, pēc gada, diviem būs nepatīkamas atmiņas. Šī vēstures atkārtošanās ir vājš mierinājums, toties nesenu notikumu atgādināšana būs noderīga tēma, politiķiem drīzumā atkal stājoties vēlētāju priekšā. Līdz šim daudziem izdevies izmantot to, ka pirms dažiem gadiem notikušais piemirstas.