Aicinām arī lasītājus sūtīt savas atmiņas par Tautas frontes dibināšanu.
Tu esi pazīstams žurnālists Latvijā. Biji viens no atmodas iniciatoriem, kad strādāji radio. Kas lika tev par šīm lietām domāt? Mēs taču tajā laikā visi bijām padomju cilvēki.
Tā bija mana sirdsapziņa, kas man lika saistīties tajās lietās iekšā. Tikos ar progresīviem cilvēkiem arī kā žurnālists un zināju, ka ir Gunārs Astra un ko viņš dara. Man bija viens paziņa no Alūksnes vidusskolas, kurš bija tajos pašos Mordovijas lēģeros sēdējis. Redzēju, ka tās lietas notiek, bet es, Ai-vars Berķis, sēžu un nedaru nekā un nekustinu ne pirkstiņa. Jau pirms tam pie manis nāca helsinkieši, kāds atnesa ierakstu ar Litenes virsnieku atmiņām. Visas tās pie manis glabājās.
Kad notika Radošo savienību plēnums, biju tur aizgājis. Man šķiet, ka tad es biju jau arī Žurnālistu savienības valdē. Es noklausījos runas un biju gatavs, ka kaut kas būs jādara. Pēc tā plēnuma man tieši sākās divus mēnešus garš atvaļinājums, jo vajadzēja pabeigt Pabažos savu māju, gribēju dabūt to zem jumta. Pabeigta tā nav joprojām. Strādāju tur un klausījos, ka Rīgā viss notiek: runāja Avotiņš par Tautas fronti, Helmī Stalte dziedāja ar saviem Skandiniekiem. Bet es tur Pabažos…
Kad atvaļinājums bija beidzies, tad arī padzirdēju, ka Tautas fronte tiek organizēta, un - vai tā bija pirmā vai otrā tikšanās augusta sākumā Benjamiņu namā - tad es gāju uz turieni.
Tā kā radio pārstāvēdams?
Nekādas pārstāvniecības nebija. Es sapratu, ka man tur jābūt un - aizgāju.
Bet kas notika Radio mājā?
<..> Atnācu atpakaļ un domāju - kā lai es to lietu sāku? Sākumā biju nodomājis, ka mēs liksim Tautas frontē tos, kas nav partijas cilvēki, ka būs tikai bezpartejiskie. Radio mājā es biju tajā, kā saka, propagandas redakcijā un tik labi pārējos ziņu cilvēkus nepazinu. Bija Līvija Šūpulniece, kurai es biju darbaudzinātājs, kura bija iestājusies (Tautas frontē - red.). Iedevu viņai lapu un teicu: «Ej un runā ar tiem ziņu cilvēkiem, kuriem tu absolūti uzticies.» Tādā veidā sākumā savācu sešdesmit cilvēku.
Mani drusku pārsteidza Jānis Ozols, kurš bija radio vadītāja vietnieks. Visi jau mēs bijām lāga puikas, bet es rēķināju tā - ja tevi ielika par priekšsēdētāja vietnieku, tad skaidrs, ka tas nenotika bez «stūra» mājas ziņas, jo visiem jautājumiem vajadzēja būt saskaņotiem. Līdz ar to nevaru būt drošs, un tāpēc es ar viņu ne par ko nerunāju, bet viņš vairākkārt teica: «Aivar, darbojies drošāk!» Es noklausījos to, bet joprojām ar divējādām domām - ej nu zini, kas tur ir aiz ādas.
Vārdu sakot, tā mēs savācāmies. Bet tā kustība auga un auga. «Ziņas» iesaistījās visaktīvāk. Ļoti aktīvi iesaistījās vieglās mūzikas orķestris. Un, kad jau viss gāja uz Tautas frontes dibināšanas kongresu, tad mūsu bija ļoti, ļoti daudz, un, kad dalīja uzdevumus, kad vajadzēja translēt no tiem notikumiem, tad bija Anta Buša, bija inženieris Semēvics, kas sēdēja translācijas radio un kārtoja tehniskās lietas.
Pats tu jau tad it kā aizgāji vairāk uz politiku.
Es gāju uz visām valdes sēdēm. Joprojām paliku strādāt radio, protams, un neviens neiebilda, jo faktiski radio pilnībā piederēja Tautas frontei. Ja kādam no turienes vajadzēja uzstāties, tad atnācu no valdes sēdes un pateicu, ka «tāds un tāds ir tad un tad» jāieraksta, un bez ierunām viņu uzreiz veda uz studiju. Nu varbūt bija kādas piecpadsmit minūtes jāpagaida.
Tuvojās vēlēšanas, un tu saprati, ka vari startēt jau par kandidātu.
Vēl tāds kritisks posms bija 1989. gada maijā. Jo līdz tam jau mēs tēlojām. Kā mana vecāmamma teica: «Ja tu kaut ko esi ļoti nodomājis, tad nesaki par to neko pat savam kreklam.» Mēs jau nerunājām, ka gribam atdalīties no savienības vai kā, bet tad 1989. gada jūnijā nāca lūzuma brīdis, kad pašā frontē bija divējādas domas. Atnāca Andrejs Krastiņš un laikam Kalniete uz Radio māju, un mēs sasaucām tautfrontiešu sanāksmi un tajā brīdī bijām visi 105. Ar dažiem «nē» nobalsojām, ka esam par atdalīšanos.
<..> Nu un tad sākās iešana uz vēlēšanām. Tad jau tā bija trešā dome Tautas frontei. Dome izvirzīja, un vietējiem vajadzēja izšķirties. Sākumā, šķiet, aicināja mārupieši, tepat pie Rīgas, bet, es nezinu kāpēc, tur kāds cits aizgāja. Un tad mani aizsūtīja uz Jelgavu. Bet jelgavniekiem gadījās drusku misēklis, jo jelgavniekiem pašiem vajadzēja kādu cilvēku tajā iecirknī, kas sākumā bija domāts man. Salika mani kopā ar Pēteri Sējānu - vienu saimniecības priekšsēdētāju, kurš arī bija Jelgavā labi ieredzēts, un tad nu mēs braucām abi un kā brālīši sēdējām blakus. Beigās lielīšanās aizgāja par to, kurš labāk pazīst lauku dzīvi. Un tā iznāca, ka mums būtu vajadzējis pļaušanas sacensības organizēt - kurš labāks pļāvējs. Bet bija ziema. Rezultātā ne viens, ne otrs netikām, jo nepārsitām 50 procentus. Es vinnēju Pēteri Sējānu ar 50 balsīm, bet arī man puses nebija. Visa tā ziema aizgāja pa tukšo.
<..> Un kāds tev ir palicis atmiņā 4. maijs?
Mēs sēdējām Radio mājā un tāpat kā visi citi ar drebošām sirdīm skaitījām balsis. Tiklīdz balsošana bija notikusi, skrējām ārā un pie Augstākās padomes sagaidījām, kad nāca visi deputāti, un gājām līdzi uz Daugavmalu. Tiešām, tā bija kolosāla svētku diena! Tieši tā gaidīšana…
Kāda bija tā sajūta? Vai tiksim vaļā?
Es domāju, vēsturi tīri labi zinādams, ka atkārtosies 1905. gads, ka nemēdz tā impērijas brukt, nemēdz tā laist vaļā. Domāju, ka sāksies pamatīga asinspirts, un man visu laiku bija tā, it kā es tādu smagu nastu nestu uz pleciem, jo sapratu, ka kaut kad tas nāks, tam jānāk.
Un nāca jau arī…
Atceros, kad Augstākajā padomē 15. maijā nāca kursanti. Tajā laikā biju aizbraucis komandējumā uz Skulti. Braucu ātri atpakaļ, jo gribēju būt tajos notikumos.
<..> Kas notika barikāžu laikā radio iekšienē? Kā jūs strādājāt?
Pie manis atnāca Aigars Semēvics, kurš toreiz bija inženieris uz lielās radio translācijas mašīnas. Viņš teica: «Ir jānoslēpj radio mašīna. Kad kaut kas ies vaļā, kur to autobusu lai liek? Pilsētā to nevar paslēpt.» Es teicu: «Pilsētā, kad tāds autobuss parādās, tik daudz nebrīnās, bet, ja laukos tāds parādīsies, tad tur katrs mājas suns ries otram sunim, ka tāds autobuss brauc.» Tad mēs sākām gudrot, kur to paslēpt. Es teicu: «To autobusu vajadzētu it kā nolikt kaut kur remontā, iedzīt kaut kādās lauku darbnīcās. Mēs zinātu, kur tas ir.» Es zvanīju Beļavniekam uz Madlienu, sarunājām, ka to autobusu viņa angāros varētu iedzīt.
Un tad mēs sākām taisīt brigādes. Bija skaidrs, ka autobuss tur būs un mums būs sava pagrīdes stacija. Norunājām, ka, piemēram, man mantas glabājas Meliorācijas institūtā pie sievas noliktas, lai var kurā katrā brīdī paķert un braukt. Tur bija viss - gumijas zābaki, mednieka jaka, viss, lai var gulēt zem egles.
No tā autobusa varēja raidīt?
Jā! Vēl norunājām paroli - «Tiem, kas atvaļinājumā». Rasmīte Daņiļevska bija lietas kursā par to. Tas būtu muzikāls raidījums, kad uzliek mūziku un diktors visu laiku saka: «Raidījums tiem, kas atvaļinājumā.» Tas nozīmētu, ka brigādei jāsapulcējas ārpus pilsētas un mēs braucam uz autobusu.
<..> Bet pa to laiku jau mēs sapratām, ka tālu netiksim - mūs nopeilēs, un cik tu tur paspēsi noraidīt! Bet pa to laiku tehniskie vīri risināja jautājumu pa savam. Tie arī, protams, bija Tautas frontē, un viņi bija izgudrojuši, ka var pieslēgties ar portatīvo magnetafonu radio tornī. Bet tad visos torņos vajadzīgas brigādes, lai to signālu tālāk palaistu. Tad mēs pārorganizējām brigādes uz torņiem.
Cik tādu brigāžu vajadzēja?
Kuldīgā, Valmierā, Cesvainē un Rīgas radiotornī. Cesvainē sēdēja Māra Platace, lai gan viņai divi mazi bērniņi palika mājās.
Nebija bail? Visi taču mēs esam cilvēki.
Māra teica: «Modris (šoferis - red.) bija ārkārtīgi pārbijies, ka tikai neaptur, neprasa, kur jūs braucat.» Un tāpēc es apbrīnoju Māras drosmi, piemēram, ar diviem maziem bērniņiem. Viņa teica: «Bija ārkārtīgi neomulīgi, jo tu sēdi tur un skaties.» Cesvainē tornis ir drusku nostāk no pilsētas. Skaties, - piebrauc Volga. Aizbēgt nevari, tu esi tornī, tu esi tajās telpās iekšā, un tur nav kur sprukt.
Silva Bendrāte bija Kuldīgā. Uz Kuldīgu mums bija jāsūta brigāde, kurā katrā ziņā ir kāds angļu valodas pratējs, jo tā bija vienīgā vieta, kur no vidējiem viļņiem varēja aizvilkt līdz Zviedrijai. Tabūnu aizsūtījām uz Valmieru. Viņš faktiski tika aizsūtīts tādēļ, lai nejauc gaisu. Jo, kad sākās mītiņš Daugavmalā, tas jau bija puča laikā - pirmajā dienā, tad Tabūns teica, ka pa Gorkija ielu (tagad Valdemāra iela - red.) nāk tanki, un tad sākās gandrīz vai panika.
Nu jā, nepārbaudītas ziņas…
Tā gan.