Ikreiz, atverot Saskaņas centra (SC) mājaslapu internetā, sirds gavilē, cik pareizus aicinājumus tajā var izlasīt. «Starpetniskā uzticēšanās», «lai pārvarētu krīzi, ir jāiemācās pelnīt», «mums jādzīvo kopā, nevis blakus» utt. To, kā sokas ar šo tēžu īstenošanu praksē, mēs gluži labi zinām - piemēram, kā saimnieko SC kontrolētās pašvaldības, un gan jau drīz redzēsim SC līderus 9. maija pasākumos vienlaikus ar Krievijas karogiem, t. s. Georga lentītēm un kareivīgiem aicinājumiem.
Tiesa, tikpat apburošu plaisu starp pareiziem vārdiem un realitāti demonstrē arī citas partijas, piemēram, Vienotība. Kurš gan nepiekritīs Straujumai un Āboltiņai, kuras norāda, ka t. s. latviešu partiju konsolidācija ir ļoti būtiska šīs valsts nākotnes vārdā? Zelta vārdi! Dedzīgā piekrišana mazliet saplok, ja ņem vērā, ka, pēc premjeres un Saeimas spīkeres domām, tik vēlamajai konsolidācijai pašsaprotami jānotiek tieši ap Vienotību.
Ņemot vērā Latvijas mērogiem cienījamos Vienotības kā partijas apmērus, to, ka šajā partijā netrūkst gan nacionāli domājošu, gan ekonomiski pragmatisku cilvēku, sevis kā centra un pamata pozicionēšana it kā liekas loģiska. Tajā pašā laikā pamatots ir jautājums, vai gan tā pati Vienotība kā premjera partija nav līdz šim pret nu bieži piesaukto «ģeopolitisko izvēli» izturējusies apbrīnojami relaksēti? Kas tad pēdējo gadu laikā ir izdarīts informatīvās telpas stiprināšanā, enerģētikas pārkārtošanā, bruņoto spēku finansēšanā; kurš tad vēl nesen iestājās par nepieļaujami liberālu režīmu uzturēšanās atļauju tirdzniecībā? Kurš tad ir tās n-tās lietas nogulējis? Kur tad jūs visus šos gadus paši bijāt?
Respektīvi, tēze par partiju saskaldītības mazināšanu ir pilnīgi pareiza, tikai kas Vienotības līdzšinējā darbībā ir tāds, kas liecina: tieši šī partija vislabāk izprot apdraudējumus Latvijai un latviešiem, tieši šī partija visadekvātāk uz šiem apdraudējumiem reaģē? Vai arī vēlētājam ir jānotic, ka Ukrainas notikumu kontekstā Vienotība nu uz daudzām lietām skatās citādi, attiecīgi ir gatava arī atšķirīgi rīkoties?
Te var pamatoti atcirst, ka citas t. s. latviešu partijas nav bijušas atbildīgākas. Protams. Tikai, pirms pasludināt sevi par nācijas un valsts izdzīvošanas politisko garantu, Vienotībai vismaz piestāvētu atzīt savas kļūdas - vēlams, bez to attaisnošanas, atsaucoties uz neapzinīgajiem koalīciju partneriem. Citiem vārdiem sakot, nenoliedzot Vienotības priekšrocības, nav korekti izmantot paaugstināta stresa līmeni sabiedrībā pēc principa «kur tad jūs liksieties - jums ir baigi daudz alternatīvu?».
Hēgelis esot teicis, ka vienīgā vēstures mācība ir tāda, ka no vēstures nemācās. Var jau mēģināt kārtējo reizi piedāvāt sevi elektorātam kā t. s. mazāko ļaunumu - un tas pat var gluži labi izdoties. Tomēr varbūt pareizāk būtu tik ļoti nerēķināties ar ierastajām metodēm un būt paškritiskākiem.