Laiku pa laikam kāda no Saeimas komisijām nosūta valdības sievām un vīriem informācijas pieprasījumu. Un, tā kā Latvija vispār ir parlamentāra valsts, kāds no ministriem smagi nopūšas un uzdod padotajiem sagatavot atbildi. Spriežot pēc Ministru kabineta maija pirmās sēdes darba kārtības, šoreiz piekasīga bijusi Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisija, kurai radusies vēlme noskaidrot, cik valsts pārvalde tērē dažādiem reprezentācijas nolūkiem.
Tad nu Finanšu ministrija (FM) sagatavojusi pamatīgu atbildi, turklāt ar diviem pielikumiem, kurā izklāsta, kādi normatīvie akti iestādēm ļauj vispār šādi tērēties un kādas summas tērētas. Asinskārīgākajiem lasītājiem visa sāls ir tabula, precīzāk sakot, izdevumu kods 2231 «Administratīvie izdevumi un sabiedriskās attiecības, kursu un semināru organizēšana». Un, protams, ieraugot, ka summas šajā ailē palielinājušās no 7,4 miljoniem latu 2011. gadā līdz 9,5 miljoniem pērn, pilsonis uzvaroši secina, ka, lūk, arī miljoni, kuru pietrūkst, piemēram, skolotāju algām.
Ja neironizē, tad lielākā nelaime ir nevis šo tēriņu apjoms, cik neskaidrība par to, ko tie devuši. Un, ja naudiņas uzskaitīšanā FM laiku un vietu nav žēlojusi, tad jautājums par tēriņu lietderīgumu nogrimis gludās frāzēs. Ja neesam populisti, nav jāapšauba, ka valsts pārvaldei vispār jāinformē mierīgie iedzīvotāji par savu darbu; nav arī šaubu, ka tas kaut ko maksā. Vēl trakāk - ļoti iespējams, ka minētie miljoni nav nemaz tik šaušalīgi daudz. It sevišķi, ja atceras, ka dažkārt tērēšanās iemesls ir ne tik daudz mūsu valsts pārvaldes nepārvaramā slieksme ēst kūkas semināru kafijas pauzēs, cik tas, ka ES projektos Briselē iekoptā prakse uz minētajām kūkām un bukletu drukāšanu ir vēl negantāka. Tātad: galvenais jautājums ir nevis par naudu, bet par izlietošanas jēgu.
Lai taču iestāde X rīko semināru - jaunas problēmas, jauni regulējumi, citu valstu pieredze utt. Lai tik mācās. Tomēr būtu burvīgi saprast, ko iemācījās, ko seminārs devis, varbūt tā dalībniekiem pašiem ir kritiskas piezīmes vai ierosinājumi. Cits piemērs. Skeptiķis būdams, autors veselīga dzīvesveida popularizēšanas kampaņas personīgi uzlūko nelaipni, tomēr pieļauj, ka tādas tomēr ir vajadzīgas, jo nav jāvadās pēc paša samaitātības pakāpes. Tomēr, ieraugot, ka šādas kampaņas rīko (paskatieties izsludināto iepirkumu datubāzes) gan Labklājības, gan Izglītības ministrija, gan, protams, Rīgas domes atbildīgās struktūras, nemaz nerunājot par nevalstiskajām organizācijām, nerodas pārliecība par šāda PR efektivitāti. Un vai nebūtu lietderīgi nozares profesionāļiem apsēsties ar klientiem valsts pārvaldē un izrunāt, kādas «sabiedrisko attiecību» formas patiešām noder - bukleti, vietne internetā, sociālie tīkli, zeme atveries, bet kāds videoklips?