Vārdu salikumam «Spānijas gurķi» radīta biedējoša pieskaņa. Neviens pārdevējs tagad neatzīsies, ka uz viņa letes ir jel kaut kas no Spānijas! Un rīdzinieki ir naivi - tic uz vārda. «Man prasa, no kurienes jaunie kartupeļi, labāk saku - no Polijas, tad pērk,» nosaka pārdevēja Centrāltirgū. «No kurienes poļiem agrie kartupeļi jau jūnijā? Visā Latvijā ir ievesti jaunie kartupeļi no Spānijas, ko tirgo arī veikalu tīklos, un tie ir labas kvalitātes.» Padzirdot vārdu «Spānija», tirgotāji var būt droši, ka tirgošanās neies. Daudzi pārdevēji Lietuvā audzētos gurķus uzdod par vietējiem un atzīstas, ka lietuvieši savukārt «Eiropā iepirktos uzdod par savējiem».
Latvijas patērētājs tic rakstītam vārdam - ja uz pārdevēju papīrīša drukātiem burtiem rakstīts «LATVIJA», pircēji nepārprasa, uzticas, un, kā novērojis Rīgas Centrāltirgus mārketinga projektu vadītājs Ivars Jakovels, «pircējiem ir atšķirīgas prioritātes: vieni dod priekšroku cenai, otri - kvalitātei, bet trešie - iepirkšanās procesam». Tirgus ar gurķīšiem ir pilns, un tikai naivais var noticēt, ka visi gurķu kalni jūnija sākumā auguši Latvijas zemē.
Mūsu un «viņu»
Pilsētnieks atkarīgs no nopērkamās pārtikas kvalitātes. Grāmatu par veģetāro pārtiku autore Dita Lase, strādājot pārtikas aprites uzņēmumā, Dienai atzīst, ka Latvijā kontrole ir gana acīga un stingra, briesmu gadījumos reaģē diezgan ātri. Taču valsts kontrole var darboties tikai likuma ietvaros: «Ja likums nenosaka, piemēram, nitrātu normas gurķos, kontrole arī to nepārbaudīs. Tehnoloģijas siltumnīcās ir vienas un tās pašas, arī zemnieki Latvijā, tieši tāpat kā pasaulē, lieliski prot lietot lauksaimniecības ķīmiju.» Lase personīgi nejūsmo par gurķu pirkšanu tirgū vai Latvijas kā izcelsmes valsts «glorificēšanu tieši no drošības viedokļa», bet saceltā masu psihoze Eiropā nav iemesls neēst gurķus.
Prātā nāk kāds pasens žurnālistu pētījums. Viņi bija aiznesuši uz pētniecības institūta BIOR laboratoriju Latvijā un ārzemēs audzētos dārzeņus un zaļumus. Diemžēl analīzēs atklāto nitrātu rezultāti runāja par labu importa, nevis vietējiem dārzeņiem, turklāt tirgū pirktie jo sevišķi bija «izcēlušies».
Visur aug vienādi
Iespējams, tas ir veiksmīgs mārketinga un patriotisma kopdarbs, ka pircēji uzticas tieši Latvijā audzēto dārzeņu kvalitātei. Pašmāju pircējs iedomājas, ka Latvijas siltumnīcā audzētāji būs pret savējiem patērētājiem godīgi un labākas ražas dēļ audzēs dārzeņus godprātīgāk nekā ārzemēs, kur peļņas dēļ it kā pieļauj minerālmēslu pārdozēšanu, kas ir kaitīgi veselībai, bet labi biznesam. Latvijas pircējs cer, ka savējie audzētāji dārzeņus segtajās platībās audzē tā, kā ome savā siltumnīcā - aprušinot un aprūpējot katru stādiņu. No vienas puses, tā arī ir. «Mūsdienu tehnoloģijas visā Eiropā ir vienādas,» stāsta Mārupes siltumnīcas vadītājs pieredzējis dārzeņkopis Jānis Bērziņš, kurš par gurķiem vien var stāstīt kā muzikologs par muzikālu šedevru. Bērziņš Dienai klāsta, ka viss audzēšanas process ir automatizēts, datorizēts un nav atšķirības, kur gurķis audzēts - Latvijā vai kur citur, jo «Eiropas standarts nosaka minerālmēslojuma piedevu pievienošanas mehānismu, barības vielu daudzumu, laistīšanas regularitāti», un teorētiski nav atšķirības starp Eiropā audzētiem dārzeņiem. Latvijā mazos, īsos gurķīšus audzē vēlāk, jo tie ir saules prasīgāki, tāpēc vispirms pārtikā nākas lietot garos gurķus.
Zemnieku saimniecības Kliģēni vadītājs Aleksandrs Raubiško Dienai stāsta, ka segtajās platībās audzē garos 'Mistica' šķirnes gurķus pēc Eiropas standarta tehnoloģijām un, «ja audzēšanas prasības izpilda korekti», gurķu kvalitāte ir lieliska. «Gurķi šajā masu psihozē nav vainīgi!» pārliecināts Raubiško, kurš izjūt «masu psihozi Eiropā, jo veikalos cilvēki ilgi pārdomā, vai gurķus vispār iegādāties un kādas izcelsmes.
Arī ekonomisks terors
Vācijā dzīvojošie tautieši, rakstot par notiekošo Vācijā, atzīst, ka vācieši prot uztraukties un sacelt trauksmi, runā par bioloģisko terorismu, kad palaiž baktēriju, kas rīkojas lēni un pamatīgi. Jānis Rozenbergs dzīvo Berlīnē, ir veģetārietis un ēd visus dārzeņus katru dienu «bez bailēm apkakāties», jo notiekošais Vācijā patlaban ir masu psihoze. Tautietis uzskata, ka visu esam pieredzējuši - gripu, govju trakumsērgu, cūku mēri... Kaspars Adijāns no Maincas Vācijā stāsta, ka Vācijas TV ziņās rādīts, kā noliktavās pūst tomāti, bet lauksaimniecības ministre Ilze Aignere apsolīja zemniekiem kompensācijas. Arī Kasparam šķiet, ka ap gurķiem un diedzējumiem tiek celta pārāk liela ažiotāža, viņu sadusmoja arī skandāls, ka Pasaules Veselības organizācija apzināti sacēla paniku: «Gadījums ar cūku gripu gan nav tieši tāds pats, bet tomēr es principiāli atsakos krist panikā.»
Kāda izeja? Pašu mazdārziņš vai bioloģiskā lauksaimniecība un personīgi pazīstami zemnieki, kuru saimniecībās paši esat pastrādājuši un redzējuši, kā tur kas notiek? Protams, dārzeņi jāmazgā, un viena no tautas gudrībām vēsta, ka ar vāju citronūdeni, kas nogalinot visas baktērijas. Tos dārzeņus, kurus var, ieteicams arī nomizot.