Zināms ir arī termins «attīstības» jeb «jaunattīstības valsts», kas parādījās aukstā kara laikā un tika izmantots, lai apzīmētu valstis, kuras nepiederēja ne pie attīstītajām rietumvalstīm, ne pie sociālistiskās grupas. (Šī iemesla dēļ, piemēram, Mongolija netika uzskatīta par jaunattīstības valsti.) Tāpat šī valstu grupa tika dēvēta arī par Trešo pasauli un arī par trešās pasaules valstīm.
Savukārt XX gadsimta 90. gados apritē parādījās termins «attīstībā esošie tirgi», ar kuru tika apzīmētas bijušās sociālistiskās nometnes valstis. Vienlaikus daudzi ekonomisti kritizē šādu dalījumu, norādot - ārpus attīstīto valstu grupas pastāv tik liela dažādība, ka ir bezjēdzīgi tās mēģināt apvienot vienā grupā, lai arī šis apvienojums tiek izmantots galvenokārt statistikā un makroekonomikā.
Jāpiebilst, ka XX gadsimta 90. gados parādījās arī termins «jaunās industriālās valstis», ar kurām apzīmēja veiksmīgākās un ekonomikas apjoma ziņā lielākās trešās pasaules valstis ar attīstītu rūpniecību. Šobrīd šo terminu attiecina uz, piemēram, Ķīnu, Brazīliju, Indiju, Meksiku, Turciju, Malaiziju, Indonēziju. Savukārt ekonomiski vājākās bijušās trešās pasaules valstis nereti tiek dēvētas par Ceturto pasauli.
Jāuzsver gan, ka ievērojami nozīmīgāka par valstu dalīšanu grupās un abstraktiem makroenomiskajiem dažādu valstu grupu attīstību raksturojošajiem rādītājiem, kuri turklāt tiek regulāri precizēti un pārrēķināti, ir atbilde uz jautājumu, kādas būs turpmākās globālās ekonomikas attīstības tendences.
Dažādās prognozēs tiek uzsvērts, ka ekonomikas atjaunošanās pēc krīzes joprojām ir vāja un nav nekādu garantiju, ka tā atkal nenonāk recesijā. Tajā pašā laikā tiek norādīts, ka atšķirībā no iepriekšējiem gadiem izaugsme attīstītajās valstīs vismaz pagaidām nav izraisījusi ekonomikas kāpumu arī attīstošajās valstīs.
Patlaban bieži tiek pieminēta Japānas ekonomiskā situācija. Lai arī šīs valsts ekonomiskās izaugsmes pamatā ir iekšējais patēriņš, taču tikai uz pašu zemē ražoto preču rēķina, turklāt jenas kursa kritums novedis pie importa sadārdzināšanās. Savukārt ASV izaugsme pašlaik notiek, galvenokārt pamatojoties uz investīcijām naftas un gāzes sektorā, kā arī pateicoties tā dēvētajai slānekļa revolūcijai, kura atstāj ietekmi arī uz daudzām nozarēm.
Vēl viens nebūt ne mazsvarīgs faktors ir tas, ka vadošās attīstošās valstis kļuvušas ekonomiski pietiekami stipras, lai nebūtu atkarīgas tikai no kāpumiem un kritumiem Rietumu pasaulē. Pēc daudzu ekspertu domām, šobrīd sāk piepildīties sen izteiktā prognoze par savstarpējās atkarības mazināšanos starp attīstīto un attīstošos valstu tirgiem. Piemēram, pēdējos gados būtiski mazinājusies Ķīnas atkarība no ASV tirgus, kā arī kopumā visu attīstīto valstu atkarība no BRICS valstīm kā piegādātājiem un patērētājiem vienlaikus. Protams, ir arī izņēmumi, taču līdzšinējo saikņu vietā pastiprinās pašu BRICS valstu savstarpējā ekonomiskā atkarība, kā arī reģionālā ekonomiskā sadarbība.
Ekonomikas analītiķi gan atzīst, šobrīd vērojamās izmaiņas globālajā ekonomiskajā situācijā padara nākotni aizvien grūtāk prognozējamu.