Pirms sezonas teici, ka mērķis ir iekļūt pasaules čempionāta kopvērtējumā Top 12. Pēc pirmā posma izvirzījies līderos, bet mērķis palika tāds pats. Vai tagad apetīte nav augusi?
Nē. Katrā ziņā mērķis vēl joprojām paliek Top 12, un pagaidām tas nav mainījies. Tāpēc, ka esam sapratuši, ka varam pabraukt ātrāk, bet tai pašā laikā - pēdējie posmi nebija īsti veiksmīgi. Tas nozīmē, ka visi braucēji kļūst aizvien stiprāki un ar katru nākamo sacīksti mums ir aizvien grūtāk. Līdz šim ir bijis tā - ja sasniedz Top 12, mērķis ir sasniegts un piepildīts bonuss, un nekas nemainās arī tagad. Sešos posmos uzvarēja seši dažādi cilvēki, un tas vien parāda, cik spēcīgs ir čempionāts.
Vai bonuss ir kāds finansiāls ieguvums?
Nē, tas ir braucējiem, komandai, punktiem. Bonuss izvirzītajam mērķim. Finansiāli tur īsti nekas nemainās.
Tagad droši vien jau būsi sapratis, kādas ir tavas galvenās priekšrocības pār konkurentiem un kādas - viņiem.
Manas priekšrocības droši vien ir braukšana taisnos posmos, kartinga skola, kas noder asfaltētās trasēs un vienkāršos līkumos. Visiem pārējiem priekšrocības, salīdzinot ar mani, ir sānslīdes lielos ātrumos, vairāk rallija braukšana, lielāka riskēšana. Tagad tieši aizvadu testus rallija meistaru uzraudzībā, mēģinu panākt, lai konkurenti nebūtu labāki par mani sānslīdēs.
Testē spēkratus vai pats mācies, kā braukt tādos apstākļos?
Mācos pats. Paldies Pēterim Neikšānam, kurš man palīdz. Ar viņu konsultējos un pabraucu, mēģinām attīstīt to, kas īsti nesanāk, jo to var redzēt uzreiz, paskatoties uz mani vienā divos braucienos. Jebkurā trasē 70% distances man iet no rokas, un tur esmu ātrāks, bet tie 20-30%, kas nepadodas, - tur tiek zaudēts ļoti daudz. Droši vien jebkurš, kas skatās sacīkstes TV ekrānā, var redzēt, ka braucu pēc kartinga pamatiem, pēc tās skolas un man nav tās agresivitātes, tā sauktās iemešanas līkumos. Man nepatīk lielas sānslīdes, nevaru īsti pārvarēt sevi, bet pie tā ir jāpiestrādā, lai būtu labāk, un tieši to mēs pašlaik darām. Tūlīt sāksies sezonas otrā puse, un jebkura sekunde var maksāt dārgi.
Tuvojas izšķirošie posmi?
Izšķirošie, manuprāt, būs pēdējie divi, bet tagad būs cīņa par labākām izejas pozīcijām tajos.
Kāda ir kārtība komandā: ir pirmais, un ir otrais numurs?
Nē, šobrīd abi esam līdzvērtīgi, un uz abiem strādā vienādi. Kuram labāk padodas trase, tam arī ir labāks rezultāts, bet nav tā, ka uz vienu tiktu strādāts ļoti daudz vai ka man būtu jāpalaiž garām komandas biedrs.
Tas vispār nav raksturīgi rallijkrosā?
Pagaidām ne. Nezinu, kā būs sezonas beigās un ja kāds no komandas būs izteikts līderis. Ja abi cīnīsimies par vadošajām vietām, nekādas dalīšanas nebūs. Mums pašiem jāsaprot, ka nedrīkstam saskrieties savā starpā.
Autosportā gandrīz visās sacensībās komandu tehniskā gatavība atšķiras. Vienās mazāk, citās vairāk. Cik liela nozīme tam ir rallijkrosā?
Diezgan liela nozīme, un mēs par to varējām pārliecināties pirmajos trijos posmos, kuros mūsu komanda bija ļoti labi sagatavojusies ziemas periodā pirms sezonas. Tāpēc pirmajos posmos bijām pārāki, bet tagad visi ir arvien tuvāk mums, visi kļūst ātrāki, līdzīgāki. Tagad viss ir atkarīgs no mazākām lietām: veiksmes, paša un tehnikas gatavības.
Vai esat vairāk vai mazāk tikuši skaidrībā, kādas problēmas bija pēdējos posmos, kas nebija diez cik sekmīgi?
Protams, esam izanalizējuši visas kļūdas. Nonācām pie secinājuma, ka vēl ir daudz jāmācās un ka ir lietas, kuras vēl nezinām. Varbūt es kā braucējs nezinu vairāk kā komanda. Zinām, kur kļūdāmies un kas jādara, lai tas neatkārtotos. Bet viena no svarīgākajām problēmām ir pieredze, kas ietekmē ļoti daudz.
Un kā ir ar tehniku? Ilgstošie eksperimenti, mēģinot uzlabot startu, noveda pie noslāpšanas pēdējā posmā.
Tas bija gan tehnikas, gan manas vainas dēļ. Lielākā vaina gan man pašam jāuzņemas, jo to varu izvēlēties es, un tas starts bija tāds, ko gribējās paņemt ļoti labi - uz riska robežas, bet nesanāca. Tas nozīmē, ka varbūt nākamreiz tik traki riskēt nevajadzētu. Nē, nē, tur es pats vien esmu vainīgs. Arī otrajā braucienā, kur saskrējos, biju līdzvainīgs. Nevaru vainot tehniku pie savām kļūdām. 70% gadījumu vainīgs ir braucējs.
Salīdzinot braukšanas sarežģītību Eiropas un pasaules čempionātos, vai ir kādas atšķirības?
Iespējams, ir grūtāk, jo ir lielāka konkurence, bet mani kā sportistu tas īpaši neietekmē. Kad braucu Eiropas čempionātā, vienmēr gribēju nobraukt pēc iespējas labāk, un pasaules čempionātā ir tas pats. Varbūt pasaules čempionāts ir populārāks, prestižāks, bet braucējam tas īsti neko nemaina. Trases sarežģītība paliek tāda pati, tikai SuperCar klases spēkrati ir ātrāki, arī pašam ir ātrāk jāreaģē.
Nākamais posms būs Kanādā, kur līdz šim vēl nekad PČ posms nav bijis.
Jā, tas visus nostāda līdzīgās pozīcijās - neviens tur nav braucis, trase izvietota zirgu poligonā, tas nozīmē, ka tā nav profesionāla rallijkrosa trase. Eiropā rallijkross ir krietni augstākā līmenī nekā Amerikā. Tas nozīmē, ka atkal būs kaut kas jauns visiem braucējiem. Tur arī redzēsim, kurš spēj ātrāk pielāgoties nezināmiem apstākļiem.
Vai ir bažas, ka trase varētu būt nepārdomāta?
Ja reiz trase iekļauta pasaules čempionātā, tad jau droši vien visam būtu jābūt labi, bet, piemēram, Beļģijā trase nebija īsti laba. Es nezinu, vai organizatoriem nebija citas trases, kuru izvēlēties, vai arī viņi vēlas ieviest kaut ko citādu.
Kas tur nebija labs?
Trase bija ļoti šaura. Tāda, kurā līkumos var izbraukt tikai viena automašīna platumā. Bet labā ziņa ir tāda, ka tā visiem bija vienāda.
Tas vienkārši palielināja laba starta svarīgumu?
Jā. Pieļauj vienu, otru kļūdu, un nākamajos braucienos tas jau dārgi maksā.
Kāda ir tava situācija ar komandu? Vai ir līgums nākamajai sezonai?
Jā, man ir divu gadu līgums. Tas nozīmē, ka nākamgad dalība pasaules čempionātā ir nodrošināta, ja vien mēs atrodam finansējumu. Pagaidām tas vēl nav atrasts, bet pie tā nopietni strādājam. Visus aicinām uz sadarbību.
Ja tu pēkšņi kļūsti par čempionu, tik un tā līdzekļi nākamajam gadam būs jāmeklē pašam?
Jā, pašam. Vismaz pagaidām. Mērķis ir divu trīs gadu laikā sākt arī pašam pelnīt kā braucējam, bet līdz tam vēl ir tālu. Pašlaik es maksāju komandai par iespēju braukt ar labāko nodrošinājumu. Tā pagaidām dara visi. Varbūt ne pilnībā visi, bet lielākā daļa. Viss ir atkarīgs no tā, cik daudz sponsoru tev ir. Ja tu atrodi tik daudz sponsoru, ka pietiek gan pašam, gan ko samaksāt komandai, tad viss ir citādi. Ar to, ka pats maksāju komandai, domāju arī to, ko saņemu ar sponsoru palīdzību. Bez viņiem tas nebūtu iespējams. Jautājums tikai, vai ar sponsoru naudu vien pietiek.
Vai paralēli sportošanai turpini arī mācības?
Jā, mācos Rīgas Valsts tehnikumā. Pabeidzu 3. kursu, un man jau kopšbērnības mācības bija galvenais. Pašlaik jūtu, ka braukšana ir jau vairāk vai mazāk profesionālā līmenī, tāpēc skolai paliek mazāk laika, bet skola tik un tā ir svarīga. Jo nekad jau nevar zināt, kurā brīdī karjera beigsies. Ja es nemācos, tad ko lai es pēc tam daru?! Mācības bija un ir svarīgas. Ja pabeigšu šo skolu, noteikti turpināšu arī studēt.
Kā izdodas apvienot sacensības un mācības?
Atbraucis mājās, vienu dienu varbūt paguļu, bet tad uzreiz steidzu sakārtot skolas lietas. Skolotāji man vienmēr bijuši labākie draugi un skolotājas - labākās draudzenes. Galvenais ir nestrīdēties ar viņiem (smejas), un tad jau grūtos brīžos ar viņiem varēs sarunāt.