Nav iestudēta lekcija
Homo erectus ir radošs vācu dramaturģes Ingrīdas Lauzundas darba pārstrādājums. Luga, kas dažādos variantos izdzīvojusies uz Eiropas teātru skatuvēm, visbiežāk traktēta kā sociāli kritiska komēdija, kuras objekts ir kapitālisms. Autore to savā Vertikālas gaitas pētījumā vienādo ar izslīdējušu disku - mežonīgas sāpes sabiedrības ķermenī, deformējot mugurkaulu, traumēta pati vertikālā stāja, ar kuru tā lepojas homo sapiens jeb domājošais cilvēks. Nepārsteidz, ka publikas attieksme pret šādu salīdzinājumu ir neviennozīmīga. Visprecīzāk sajūtas izsaka Slovēnijas gadījums - pēc sajūsminātām atsauksmēm par nesaudzīgo «sabeigtās sabiedrības» kritiku seko atvieglota nopūta. Cik labi, ka pie mums nekas tāds nav pazīstams! Ko lai saka? Latvijai gan traumētā mugurkaula arhetips der kā uzliets. Turklāt - ne tikai šodienas situāciju analizējot. Arī kā apzināti izvēlēta ceļa loģisks nobeigums.
Teātris nav lekcija. Skatītāji neiet uz izrādēm, lai viņiem lasītu morāli. Arī Homo erectus varēja iestudēt kā drāmu. Ņemot vērā apstākļus, kuros šodien dzīvojam, sākot ar gluži stihiskajiem «tīrīšanu» viļņiem darbavietās, beidzot ar psiholoģiskiem faktoriem, cīņām, nodevībām, ko finansiāli nedrošā dzīve nes sev līdzi, - zāle raudātu no pirmās ainas. Režisors iestudējis asprātīgu komēdiju. Piedevām šī it kā izklaide ir neuzbāzīgi piesātināta ar kritiskām piezīmēm un, iespējams, liks aizdomāties, par ko smējāties. Bet smīdina, lūk, kas.
Absurds XXI gadsimtā
Aigara Ozoliņa iekārtoto telpu apdzīvo biroja darbinieki. Izplatās baumas, ka filiāli slēgs, aktuāls kļūst jautājums par nākotni. Darbinieki cits pēc cita tiek iesaukti šefa kabinetā, tad atkal un atkal. Kas tur, aiz slēgtām durvīm, notiek, nav saprotams. Situācija mainās ik brīdi. Loģikas un stabilitātes nekādas. Tikai pieci cilvēki, kas neloģiskā pasaulē cenšas rīkoties loģiski. Notiekošais atgādina absurda dramaturģijas iestudējumu. Varoņi spēlē spēli, kuras noteikumus nezina. Pretinieks, «augstākie spēki», korporatīvo kāpnīšu augšējie pakāpieni, ir arī pati dzīve -iracionāla, nežēlīga. Ko lai dara, ja XXI gadsimtā absurds ir daudz mazāks gan idejās, gan centienos. Ar eksistenciālismu to vairs nesalīdzināt - debesīs šodien, gluži kā K.Skalbes pasakā, iespējams pakārt karoti. Un tomēr - joprojām ir komiski skatīties, kā kāds muļķītis acīmredzami bezcerīgā cīņā mēģina uzvarēt dzīvi. Var piemirsties, kādas cīņas ikdienā izcīnām paši.
No profesionālā viedokļa izrāde sajūsmina. Aktieru ansamblis spēlē un saspēlējas smalki - notiekošā «ne-loģika» ir līdz sīkumiem pamatota tēlu psiholoģijā, pārejas no ainas ainā ir filigrānas. Izrādes notikumi neattīstās lineāri, drīzāk pārplūst no vienas ainas otrā, dažās sekundēs principiāli mainot notikumu centru, apstākļus, sarunas tēmu. Kopsakarības tomēr saglabājas, un tādā kā ķēdes stāsta veidā Homo erectus runā ne jau tikai par Ģirta Liuzinika, Gundara Grasberga, Līgas Vītiņas, Marijas Bērziņas un Artura Krūzkopa varoņiem, bet par sabiedrību kopumā. Turklāt izstāsta vairākus stāstus vai, varbūt var teikt, viena stāsta vairākus līmeņus.
Homo erectus savā veidā ir vispārcilvēciska vai vismaz rietumnieciskai dzīves telpai raksturīga izrāde - tā stāsta par globāliem attiecību trendiem. Maska uz maskas, spēles ar varu, uzvara par katru cenu ir faktori, kas nosaka varoņu rīcību. Izrāde smalki ironizē par šīm un arī citām modernās pasaules domāšanas un rīcības klišejām - vai tas būtu Ģ.Liuzinika un A.Krūzkopa dialogs par «parādīšanu» un «pateikšanu» priekšniekam, L.Vītiņas «spēcīgās biznesa sievietes» hvatka vai žilbinošais G.Grasberga varoņa pārspriedums par komunikablo tējaskrūmu ciešanām. Bet vienlaikus šī ir arī latviska izrāde, viena no nedaudzajām, kas teātrī šobrīd runā par sabiedrībā notiekošo. Galu galā izrādes varoņi līdzinās tūkstošiem latviešu divdesmit un trīsdesmitgadnieku, kuru «jaunajai dzīvei piemērotie» uzskati un vērtības apzināti tika veidotas 90.gados - nepieciešamība būt veiksmīgam, kontrolēt savu dzīvi, būt uzvarētājam. Kas notiek ar cilvēku, kad atklājas - dzīve sevi kontrolēt neļauj? Cik lokans ir moderna cilvēka mugurkauls (ja evolūcija to kā nevajadzīgu jau nav izmetusi no cilvēkam nepieciešamo sastāvdaļu saraksta)? Par to izrāde runā bez didaktikas, ar cilvēcisku līdzcietību.