Nākamajai sezonai pietiks
Lai gan vasarā medijos izskanēja bažas par to, ka dabasgāzes uzņēmums Latvijas gāze (LG) iesūknēšanu Inčukalna pazemes gāzes krātuvē uzsācis vēlāk nekā parasti, LG vadītāja Adriana Dāvja vēlāk teiktais apliecināja, ka lēmums bijis pamatots - krātuvē pēc sezonas beigām bija atlikuši vairāk nekā 400 miljoni kubikmetru gāzes, kas ir gandrīz līdzvērtīgs apjoms Rīgas termoelektrostaciju ikgadējam gāzes patēriņam pēdējo gadu laikā un veido gandrīz 20% no krātuves aktīvi izmantojamā tilpuma. Arī vēlāk atbildīgās amatpersonas, piemēram, Sabiedrisko pakalpojumu regulācijas komisijas valdes loceklis Rolands Irklis, apstiprināja, ka par gāzes iesūknēšanu krātuvē šajā sezonā pamata bažām nav.
No tehniskā viedokļa dabasgāzes piegāžu pārtraukšana Baltijai apkures sezonā radītu būtiskas grūtības pašai Krievijai, jo Inčukalna krātuve tiek izmantota arī Krievijas ziemeļrietumu reģionu daļējai apgādei ar gāzi apkures sezonā, bet caur Lietuvas teritoriju nepieciešamo gāzi saņem Krievijai piederošais Kaļiņingradas apgabals.
Igaunijai iespējamie dabasgāzes piegādes traucējumi no drošības viedokļa varētu izraisīt vismazākās galvassāpes, jo valsts energobilancē gāze veido tikai ap 9%, tomēr, kā norāda enerģētikas eksperts Juris Ozoliņš, kopumā arī Lietuvai, kura no Baltijas valstīm ir lielākā patērētāja, nav pamata bažām, jo lielākajā daļā Lietuvas siltuma staciju un elektrostaciju dabasgāzi var aizstāt ar šķidro kurināmo, turklāt jau drīzumā Lietuvai būs pieejamas Klaipēdas gāzes termināļa piegādes. Latvijai apgādes drošības garants ir Inčukalna krātuve, tomēr, kā atgādina Providus pētnieks Reinis Āboltiņš, «valstij ar Inčukalna krātuvi šobrīd nav nekāda sakara, jo tā ir LG un tās akcionāru īpašums, un valdība pār Inčukalna krātuvi var iegūt kontroli tikai divos veidos - vai nu ārkārtas situācijā, vai arī iegādājoties pietiekamu LG akciju daļu».
Atpaliekam no kaimiņiem
No Baltijas aizejot Vācijas energomilzim E.ON, Igaunijai izdevies savā gāzes kompānijā Eesti Gaas palielināt Somijas koncerna Fortum ietekmi, bet Lietuvai - pārņemt ar dabasgāzi saistītos aktīvus valsts rokās. Savukārt Latvijā gāzes tirgus nākotne ir neskaidra, jo valdības sarunas ar E.ON faktiski nav pavirzījušās, un dominējošo lomu gāzes saimniecībā saglabā Krievijas uzņēmumi Gazprom un Itera. Ekspertu viedoklis par to, kā Latvijai būtu jārīkojas turpmāk, nav viennozīmīgs. Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle, kurš līdzšinējo valdības rīcību vērtē kritiski, uzskata, ka valdībai jāizvērtē visas iespējas, kas garantētu Inčukalna krātuves pieejamību arī citiem gāzes piegādātājiem, bet, ja šādu iespēju nav, tad jāpērk LG akcijas, tiecoties iegūt uzņēmumā dominējošo lomu. Savukārt R. Āboltiņš norāda, ka gadījumā, ja valdība iegādājas LG akcijas, valdībai jābūt pārliecinātai, ka tā patiešām varēs iegūt akciju vairākumu, kā arī jāgatavo nepieciešamie grozījumi normatīvajos dokumentos, kas saistīti ar gāzes tirgus liberalizāciju, jo bez atvērta tirgus darījuma lietderība ir apšaubāma.
Elektrības piegādes
Elektroenerģētikas jomā Baltijas valstu mājasdarbus var uzskatīt par padarītiem, jo, kā norāda nozares eksperti, Igaunija jau paveikusi visus iecerētos darbus starpsavienojumu izveidei ar Ziemeļvalstīm, savukārt Lietuva un Latvija pabeigusi vairāk nekā trešdaļu darbu, lai no 2016. gada pievienotos Zviedrijas energosistēmai. Lietuvas ieguldījums šajā projektā saistīts ar zemūdens NordBalt kabeļa būvniecību, un, kā norāda Lietuvas elektropārvades sistēmas operatora Litgrid Stratēģisko projektu nodaļas vadītājs Rimants Butkus, izbūvēta jau trešdaļa no topošā kabeļa. Savukārt Latvijā noslēgusies jau divu ar NordBalt kabeli saistītā projekta Kurzemes loks posmu būvniecība. Tiesa, vēl gada sākumā projekta trešo posmu draudēja aizkavēt iekšpolitiskas domstarpības, jo Jūrmalas dome iebilda pret elektrolīnijas būvniecību Ķemeru tīrelī. Tomēr, kā norāda uzņēmuma Augstsprieguma tīkls valdes loceklis Arnis Staltmanis, domstarpības, paredzams, tiks atrisinātas, jo Saeimā panākta vienošanās, kas paredz, ka galīgais lēmums par šāda veida projektiem jāpieņem valdībai.
A. Staltmanis kā maz ticamu vērtē iespēju, ka Krievija politisku iemeslu dēļ varētu ierobežot elektroenerģijas piegādes Baltijai, kas ir nozīmīgs elektroenerģijas tranzīta koridors arī pašai Krievijai, lai pārvadītu elektroenerģiju no valsts ziemeļrietumu reģioniem uz dienvidu reģioniem, turklāt no stabilas Baltijas energosistēmas darbības pilnībā atkarīgs Kaļiņingradas reģions. Šī iemesla dēļ Krievijas pašas drošībai bīstams varētu būt arī mēģinājums samazināt gāzes piegādi, jo ražošanas apjomu kritums un nestabilitāte Baltijas energosistēmās skartu Kaļiņingradas apgabala apgādes stabilitāti.
Saskaņā ar Krievijas energokompānijas FSK EES aplēsēm, lai varētu iztikt bez sinhroniem elektropārvades savienojumiem ar Baltiju, Krievijai nepieciešams jaunās elektropārvades līnijās investēt vairāk nekā miljardu eiro, un, koncerna amatpersonu izteikumi arī liecina, ka Krievijas elektropārvades operatoru rīcībā līdzekļu šādām investīcijām nav.