Pie letes jādomā ātri, nekāda minstināšanās nav paredzēta - rinda ir gara, aizlokās vēl labu gabalu ārpus veikala šaurības un saplūst ar tirgus ņudzoņu ārpusē. Stāvētāji lielākoties tādi paši kā mēs - tūristi. Jo ēdiena ziņā šī ir slavena, lai gan vienkārša vieta - Brick Lane 159. namā ierīkotā beigelu maiznīca ir viens no dažiem ebreju veikaliem, kas saglabājies vēl no iepriekšējiem gadsimtiem. Beigeli ir ebreju ūdenskliņģeri - gaidot rindā, maiznīcas dziļumā varam noskatīties, kā tos vispirms vāra, tad cep un nekavējoties pavisam siltus izliek uz letes. Var dabūt ar dažādiem pildījumiem - lasi, tunci, liellopu utt. Mēs izvēlamies «plikus», jo es gribu zināt, vai tie garšo tāpat kā bērnībā vecāsmammas gatavotie un vēl pavisam nesen - darba darīšanās pie maizniekmeistara Edgara Grāvīša ēstie? Garšo gan! Ūdenskliņģeru receptei modernā pārtikas industrija metusi līkumu. Vismaz šajā vietā.
Otrs iemesls, kādēļ iztiekam bez pildījumiem - taupāmies izēšanās orģijām turpat Brikleinas tirgū. Lai cik garšīgs, ūdenskliņģeris manā hierarhijā nespēj stāvēt pretī pasaules tautu virtuvēm - taizemiešu, marokāņu, bengāļu, etiopiešu u. c. Tādai paradīzei pirms brīža esam pagājuši garām - ejot no Aldgate East metro, pa ceļam uz krāmu tirgu turpat Brick Lane malā ir milzu šķūnis - katrai tautai tajā savs stends un milzu katli, kuros sautējas, kūp vietējais ēdiens, gaidot tādus kā mēs. Pārstāvēta visa pasaule - pat vācieši ar baltajām desiņām un lietuvieši ar kāpostiem un kartupeļiem. Cepelīnu gan nebija. Latviešu nebija vispār.
Apkārt izsalkušo pilns. Ļaudis ņudz un spiežas ap katliem, tad - ar pilniem plastmasas šķīvjiem mēģina aizžonglēt līdz gariem koka dēļu soliem šķūņa dziļumā, lai atrastu vietiņu, kur piesēst un paēst.
Ar acīm gribas visu, bet pirmajā piegājienā izvēlamies ar liellopu pildītas brazīliešu tortiļas, marokāņu tadžīnu ar kuskusu un jēru un etiopiešu veģetāro ēdienu ar pupiņām, lēcām, dārzeņiem un mērcēm, ko graciozas melnās meitenes uz papīra šķīvja izkārto mākslinieciskās strīpās. Viens kumoss, otrs… Nolemju, ka pirmā neko neteikšu, jau tāpat man vienmēr pārmet deguna raukšanu. «Diez kas nav, vai ne?» pirmais paceļ acis dzīvesbiedrs. Visi mūsu paņemtie ēdieni garšo vienādi, lai gan nāk no atšķirīgiem reģioniem! Paēst jau var, bet raksturīgo garšvielu vietā ēdieniem ir lētu konservu un pusfabrikātu piesitiens. Esam guvuši mācību - autentiskas garšas šādās vietās nemeklēt. Otro apli nemaz netaisām. Nožēloju, ka iepriekš katrs paņēmām tikai pa vienam ūdenskliņģerim.