Apspriežot attiecības ar Krieviju, daudzkārt dzirdēti visgudri pārspriedumi, cik muļķīgi rīkojies kādreizējais prezidents Kārlis Ulmanis, ar vārdiem: «Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās» atturēdams savu tautu no aktīvas pretošanās okupantiem. Vajadzējis kauties līdz pēdējam, saka arī intensīvākas bruņošanās aizstāvji šobrīd.
Bet tad paskatāmies, kas notiek Ukrainā. Tur ir abu scenāriju pieredze. Krimu Krievijai atdeva bez asinsizliešanas. Kaujās par Donbasa un Luhanskas reģionu krituši jau ap tūkstoš Ukrainas karavīru, cietuši civiliedzīvotāji. Ja palūkojamies kartē, rezultāts viens - šīs teritorijas faktiski vairs nav Ukrainas kontrolē.
Tas nozīmē, ka abas pieejas vienlīdz neefektīvas, ja konflikts sācies, agresoram ievērojams militārais pārsvars un nav ārēju faktoru, ko tas būtu spiests respektēt (jau sen guvusi apstiprinājumu tēze, ka vājāko valstu intereses var aizstāvēt tikai un vienīgi aktīva draugu iejaukšanās). Tam spilgts apliecinājums ir Vladimira Putina izteikumi, ka Krievijas armija pāris dienās var aiziet līdz Kijevai. Jā, tehniski droši vien var. Jautājums: kas attur? Ne jau gribas trūkums vai Ukrainas iespējamā militārā pretestība.
Taču rietumvalstu iesaisti Ukrainas konflikta risināšanā patlaban var salīdzināt vien ar miglas pūšanu liesmās. Nodzēst nevar (varbūt arī negrib, jo tad var uzliesmot citā vietā), tikai mazliet pieslāpē izplatīšanās ātrumu. Līdz ar to no iespējamā risinājuma, uz ko lietas pēdējās dienās virzās, - pamiera ar varbūtēju miera noslēgšanu kaut kad nākotnē - ieguvēja būtu vienīgi Krievija. Jebkuras miera vai pamiera līgumattiecības var būt balstītas tikai uz esošā stāvokļa fiksāciju (nekam citam Krievija nepiekritīs). Tas nozīmē zaudētas teritorijas Ukrainai un skarbu mācību visai pasaulei, ka kaut kas tāds par civilizētu uzskatītajā pasaulē iespējams arī mūsdienās. Un tātad var atkārtoties.
Tas jo vairāk aktualizē laika faktoru. Jo ilgāk vilksies pamiera un miera noslēgšana, jo lielākas teritorijas Ukraina būs zaudējusi. Tieši tāpēc jau vairākkārt esmu paudis, ka rietumvalstu iesaistei konflikta risināšanā ir jābūt daudz aktīvākai un efektīvākai. Šajā ziņā var vilkt paralēles ar slimību ārstēšanu, kur arī ļoti svarīgs ir laiks - jo vēlāk ko mēģinās glābt, jo problēmu novēršana dārgāka un sarežģītāka, bet pieļautie zaudējumi - neatgriezeniskāki.
Taču, atgriežoties pie Latvijas, jāsaka, mūsu drošībai pašlaik vissvarīgākais ir nevis pārlieka iztapība agresoram vai plašas pierobežas pārvēršana par vienu lielu karabāzi, par ko mazliet netiešāk, tomēr iestājas ne viens vien politiķis, bet gan mūsu sabiedroto panākta konflikta iespējamības pilnīga novēršana. Uz ilgiem laikiem.