Beidzamo nedēļu notikumi Ukrainā apstiprina apgalvojumu, ka revolucionāru situāciju nevienam nav pa spēkam nedz prognozēt, nedz arī vadīt sev vēlamā virzienā. Tas vienlīdz attiecināms uz visiem šajā spēlē iesaistītajiem spēkiem - kā prezidenta Janukoviča administrāciju un trīs redzamāko līderu vadīto opozīciju, tā arī galvenajiem ārējiem interesentiem - Krieviju un Rietumiem.
Varbūt vienīgi pats galvenais šo notikumu subjekts jeb ukraiņu sabiedrība nojauš, cik nopietna šoreiz ir situācija. 30 tūkstoši protestētāju, kas šo trešdien atradās Kijevas centrā, pat neraugoties uz varas draudīgajiem žestiem viņus no turienes padzīt, apstiprina daudzu ukraiņu žurnālistu viedokli, ka šoreiz viss ātri un vienkārši nebeigsies. Iespējams, pacietībai pienācis gals un Janukoviča komandas patvaļības ukraiņu vairākumam vairs nav pieņemamas.
Zināmā mērā nedaudz apmulsuši izskatījušies trīs galveno opozīcijas partiju Udar, Batkivščina un Svoboda līderi Kličko, Jaceņuks un Tjagņiboks, kam acīmredzami plašā tautas kustība bijusi pārsteigums. Viņiem gan nevar pārmest personīgo drosmi un klātbūtnes trūkumu galvenajās notikumu norises vietās Kijevas centrā.
Varbūt opozīcijas līderu nosacītais biklums saistīts ar to, ka šīm personām nav tādas iepriekšējās politiskās pieredzes, kāda, Oranžajai revolūcijai sākoties, bija tās vadītājiem Juščenko un Timošenko. Viņi iepriekš bija atradušies premjerministra (Jušcenko) un ministru amatos. Lai vadītu tik milzīga mēroga notikumus valstī, kas teritoriāli lielāka par Vāciju un Franciju, nepieciešama ne tikai ārkārtīgi izcila informētība un prasme vadīt lielu daudzumu cilvēku, bet, iespējams, par daudz būtiskāku uzskatāma spēja uzņemties atbildību.
To iespējams iegūt vienīgi tad, ja pastāv precīza izpratne par reālo situāciju un nopietnākajiem izaicinājumiem. Diezin vai opozīcija vēl varētu lolot ilūzijas, ka ar pastāvošo varu iespējams dialogs un vienošanās. Tā var spriest pēc opozīcijas prasības par valdības atkāpšanos un ārkārtas vēlēšanu pasludināšanu.
Ar Janukoviču nevar spēlēt vien ierasto tradicionālo demokrātiskiem principiem atbilstošo spēli, un opozīcijas līderu trijotne, šķiet, to jau sapratusi. Ar zagļiem vienkārši nevar spēlēt godīgu kāršu spēli. Līdz šim to nav sapratuši arī Rietumi kopumā, kurus divdesmit gadu garumā spējuši nerrot korumpētie Ukrainas režīmi. Beidzamais fiasko novembra beigās Viļņā apstiprināja ne tikai to vien, bet drīzāk arī pilnīgu ES Ukrainas politikas izgāšanos. Daudz par vēlu nākuši atsevišķu ES politiķu atzinumi, ka pietrūcis pienācīgas analīzes par austrumu partnerības projekta dalībvalstu gatavību un vēlēšanos pilnveidot savas attiecības ar ES. Vispirms tas sakāms par tik nozīmīgu partneri kā Ukraina.
Šis ir īstais laiks, lai ES saprastu, ka par šo valsti ir jācīnās. Turklāt tieši to Ukrainā gaida daudzi - vairāk nekā 50 procenti ukraiņu atbalsta Eiromaidanu Kijevā. Baltijas valstīs derētu atcerēties, ka notikumiem Ukrainā ir liels sakars arī ar situāciju mūsu valstīs.