līdz 10. oktobrim. Četros vakaros režisors plāno izpildīt mūziku no iepriekšējā sezonā JRT tapušā iestudējuma Peldošie - ceļojošie, skanēs arī dziesmas no izrādēm Tumšās alejas un Mēdeja, kā arī klavierkompozīcijas bez vārdiem. Iepriekš stingri izdomātas programmas pagaidām neesot. «Koncerti droši vien atšķirsies,» saka Vladislavs Nastavševs.
Viņam esot svarīgi saglabāt šī notikuma nepiespiesto atmosfēru. «Skaidrs, ka koncerts ir koncerts - cilvēki ir samaksājuši naudu, un viņi nav mani draugi. Tie ir citi uzstādījumi, taču vienalga tas nekādā gadījumā nav akadēmisks koncerts.»
Mūsdienu romances
Savu pirmo daļu koncerts Eskeipista dienasgrāmata piedzīvoja pagājušajā rudenī teātra festivālā Homo Novus. Toreiz noskaņās intīmais Vladislava Nastavševa priekšnesums izskanēja pamestas savrupmājas Briāna ielā viesistabā. Šoreiz skatītāji kopā ar mākslinieku, kurš šajā notikumā vienlaikus ir režisors, komponists un pianists, atradīsies uz JRT lielās skatuves. «Uz neliela podesta būšu es un klavieres. Pa visu skatuvi būs izvietoti krēsli - tā, lai katram ir sava privāta telpa.»
Pirms gada ideja par koncertu dzimusi laika trūkuma dēļ. «Festivāla Homo Novus vadītāja Gundega Laiviņa teica, lai uztaisu festivālam izrādi. Es tajā laikā biju Maskavā, iestudēju Mēdeju, un man īpaši nebija laika. Izmisumā izdomāju - es dziedāšu! Gundega jautāja - tu māki? Atbildēju - šķiet, ka jā.»
Toreiz Eskeipista dienasgrāmata esot bijusi pretstats Homo Novus programmai, kura bija ļoti politiska. «Un pēkšņi es ar dziesmām par mīlestību,» kontrastu uzsver Vladislavs Nastavševs, kurš savu mūziku raksturo kā mūsdienu romances - variāciju par žanru. «Gadiem ilgi man istabā stāv klavieres un es spēlēju. Tā ir ļoti intīma pieredze - kā dienasgrāmata,» skaidro režisors, kura radītās kompozīcijas un muzikālās tēmas papildina katru viņa izrādi.
Par eskeipismu kā parādību viņš iedomājies, iestudējot Ivana Buņina Tumšās alejas. «Man ilgu laiku likās, ka es esmu eskeipists, kurš mēģina aizbēgt prom no visa, kas ir neglīts, necildens.» Tagad gan šī sajūta viņu esot pametusi. «Kādu laiku atpakaļ tas bija iespējams, taču pašlaik man šķiet, ja tev ir dota iespēja kaut ko publiski vēstīt, tā ir jāizmanto, lai lietas kļūtu labākas. Kaut gan tas ir ļoti sarežģīti. Ilgu laiku es to nedarīju, jo rīkoties ar nolūku, lai padarītu ko labāku, - tas ir drošs ceļš uz kļūdu. Cik sen pastāv cilvēce, bet lietas nekļūst labākas, neskatoties uz to, ka ir bijuši tik daudzi cilvēki, kuri gribējuši ko mainīt,» viņš spriež. Tomēr režisors vēl joprojām ir pārliecināts, ka vēstījumam jebkurā gadījumā ir jābūt ļoti personīgam: «Tam ir jāizriet no intīmiem, personiskiem, iekšējiem dziļumiem.»
Prieka narkotikas
Pie šādas atziņas Vladislavs Nastavševs nonācis, Tallinas teātrī NO99 iestudējot izrādi The Truth I've Been Longing For/Patiesība, pēc kuras ilgojos; pirmizrāde notika septembrī. Uzveduma materiāls esot ļoti igaunisks, vēsta par nacionāliem jautājumiem, padomju laikiem. Tās pamatā ir igauņu klasiķa Matsa Trāta dzeja. «No vienas puses, tas bija kaut kas pazīstams, jo Latvijā notika tas pats, tikai ar dažām mentalitātes novirzēm. No otras puses, es neko tādu iepriekš nebiju iestudējis. Tā ir sociāla izrāde. Paradoksāli - iestudējums kļuva vēl personiskāks,» pieredzē dalās mākslinieks.
Kādā no izrādes recenzijām esot pat uzsvērts - žēl, ka, lai uztaisītu izrādi par igauņiem, vajadzējis aicināt cilvēku no Latvijas, kurš mācījies Londonā un Sanktpēterburgā. «Izrāde ir par dzīvošanu pagātnē, nespēju aizmirst, piedot un virzīties uz priekšu.» Uz pirmizrādi ieradies arī pats rakstnieks, kuram, šķiet, Vladislava Nastavševa interpretācija gājusi pie sirds. «Noskūpstīja man roku. Ļoti mīļš vecis,» stāsta režisors.
Dienā, kad tiekamies, viņš izdomājis, ka Nacionālajā teātrī martā plānotā Gaja Devenporta iestudējuma vietā varētu uzvest Dostojevska Idiotu. «Tagad ir tā - ja esi mākslinieks, nav iespējas neietekmēties no ziņām, tā ārprāta, kas mums visiem draud,» viņš saka.
«Būdams Tallinā, lai nenojūgtos, es visu laiku klausījos grupas ABBA mūziku. Lejupielādēju visus albumus. Tallinas izrādē arī skan ABBA. Man bija sajūta, ka ir vajadzīgs kontrapunkts - kaut kas gaišs un bezrūpīgs.» Ikdienā Nastavševs gan daudz mūziku neklausoties: «Man nevajag un negribas. Šodien, piemēram, es noklausījos Mariannas Feitfulas jauno dziesmu, kuru kāds bija ielicis feisbukā. Man bija periods vairākus gadus atpakaļ, kad es ļoti daudz klausījos padomju estrādi, bet tas arī pagāja. Tie ir tādi posmi. Ja eju uz koncertu, es iešu klausīties Mālera simfoniju, nevis estrādes mūziku, bet dažreiz gribas vienkārši atpūsties, jo manas izrādes ir kā Mālera simfonijas, tāpēc vajag vienkārši izvēdināt galvu, atslēgties. ABBA, piemēram, ir tādas prieka narkotikas.»