Labākā filma
D. Rietuma. Jāatgādina tehnisks sīkums - pirmo gadu Kinoakadēmija ir ar plašu atvēzienu paplašinājusi, pat dubultojusi filmu skaitu, kas var pretendēt uz labākās godu. Ierasto piecu vietā šogad ir veselas desmit, to skaitā arī filmas, kuru tur mierīgi varētu arī nebūt (teiksim, animācijas filma Augšup, kas nominēta arī kā labākā pilnmetrāžas animācijas filma)... Taču, par spīti «raibumam», dramaturģija ir ļoti vienkārša - miljonrausējs Džeimsa Kamerona Avatars pret Katrīnas Bigelovas Sapieri. Jaunās tehnoloģijas un action pret «metafizisku», eksistenciālu spriedzi, kas tuvāka art-house, nevis Holivudas tradīcijām. Plus vēl pikantais sīkumiņš, ka Oskaru arēnā mačojas bijušie laulātie draugi. Es par Sapieri - vēl nekad sievietes veidotai filmai nav bijušas deviņas Oskara nominācijas. Turklāt šī režisore ir nenovērtēta jau kopš izcilās fantastikas filmas Savādās dienas/Strange Days (1995).
N. Naumanis. Sapieris - vienīgā filma šajā desmitniekā, kura ir «ideoloģiski nepareiza» - gan no pacifistu viedokļa (jo demonstrē karu kā azartisku vīriešu rotaļu zonu, kur viņi tik tiešām jūtas, lai cik tas skan banāli, dzīvi un reāli noderīgi), gan no ASV oficiālās politikas viedokļa (ka tās drīkst ieviest demokrātiju, kur vien vēlas). Filma vizuāli nevainojami, ar smalkiem tēliem, detaļām pierāda, ka šī «demokrātijas ieviešana» ir būtībā bezjēdzīga pasaulē, kas dzīvo pēc citiem likumiem. Un vēl pamanās vizualizēt stāstu par karu kā narkotisku atkarību tā, ka elpa aizraujas.
Labākais režisors
N. Naumanis. Kventins Tarantīno - manuprāt, viņš ir stila meistars, kurš pratis sarīkot tik rafinētu un asprātīgi multikulturālu mistifikāciju par civilizācijas attīstības vēsturi (gan Otrā pasaules kara, gan kinomākslas), ka es filmu Bēdīgi slavenie mērgļi nosauktu par pirmo Holivudas lielbudžeta grāvēju ar zvaigznēm, kas skaidri un gaiši pasaka - mīti par kino kā otro realitāti ir tāds pats blefs, šmaukšanās kā mīti par vēsturi, kuru sacer vēsturnieki un deklarē valdības. Tikai kinomīti ir patīkamāki lietošanai.
D. Rietuma. Labākā režisora Oskaru visdrīzāk dabūs Katrīna Bigelova - galu galā, arī ASV Kinoakdēmijai patīk uzstādīt rekordus, un, kā zināms, sieviete režisore un Oskars līdz šim bijušas nesavienojamas parādības. (Turklāt tas būtu gluži politkorekti - Bigelovai Oskars kā labākajai režisorei, bet Avataram - kompensācijai labākās filmas lauri!) Arī Tarantīno ir riktīgs malacis, kas ar savu absolūti dullo vēstures revīziju ticis pie dubultnominācijas kā labākais režisors un arī scenārists, atkārtojot savas nu jau leģendārās Lubenes panākumus (1995).
Labākais aktieris
N. Naumanis. Džefs Bridžess par nodzērušamies mūziķa lomu filmā Trakā sirds, kur Bridžess apvieno brāļu Koenu šedevrā Lielais Lebovskis tēlotā varoņa bezkaunīgo, manipulējošo šarmu ar smalki izspēlētu apjausmu par to drāmu, kāda notiek ar katru radošu personību, kura apjēdz, ka «mans laiks ir pagājis», un tomēr saglabā vīrišķīgu pašcieņu pēdējam lielajam «iznācienam». Varens un temperamentīgs darbs.
D. Rietuma. Fakts, ka Džefs Bridžess par savu darbu Trakajā sirdī jau ir savācis lērumu šīs sezonas balvu, ir skaidrs signāls, ka visdrīzāk viņš tiks arī pie sava pirmā Oskara (viņš nominēts jau piekto reizi!). Kaut lielisks ciniskā personālspeciālista lomā ir Džordžs Klūnijs (Augstu gaisā) un arī britu aktieris Kolins Fērts, kurš par lomu filmā Vientuļais vīrs (to režisējis modes dizainers Toms Fords) jau saņēmis Venēcijas kinofestivāla balvu.
Labākā aktrise
D. Rietuma. Šis ir slīdīgs jautājums - pamatīgu pirmsoskaru balvu ražu ir nocēlusi Sandra Buloka, tātad viņas izredzes ir lielas. Savukārt kinoakadēmiķi, ekstravaganču mīļotāji, iespējams, jau ir nobalsojuši par eksotiskāku putnu šo cēlo dāmu sabiedrībā - afroamerikāņu debitanti Gaboriju Sidibi, kas necerētu uzmanību ieguvušajā neatkarīgajā filmā Dārgumiņš spēlē dzīves (precīzāk, savas pašas ģimenes sistu un tēva regulāri izmantotu) meiču, kurai pietiek sīkstuma, lai izķepurotos no šī ārprāta. Es - par Gaboriju Sidibi!
N. Naumanis. Helēna Mirena par Tolstoja sievas Sofijas Andrejevnas lomu filmā Pēdējā stacija pilnīgi neprātīgā (gan no kuriozu faktu misēkļu, gan intelektuālo klišeju viedokļa, kas atrodams šajā holivudizētajā stāstā par grāfa un askēzes piekopēja rakstnieka Ļeva Tolstoja dramatisko mūža nogali). Jo viņa visai ekscentriskām krāsām, bet ar fantastisku takta izjūtu veido padzīvojušas kundzes portretu, kura grib, prot un spēj būt seksuāli pievilcīga un gudra personība. Un liek aizdomāties, vai tikai Tolstoja «galva» nav bijusi viņa.