Viņš joprojām turpina skolot jaunos mūziķus un aktīvi koncertēt. Tagad tikai esot jāpadomā, ko nospēlēt Lielās Mūzikas balvas koncertceremonijā 1. martā uz Latvijas Nacionālās operas un baleta skatuves. Sākotnējais radošais rezumējums skan lakoniski: «Kopš studiju laikiem (kopš 60. gadu otrās puses), un tā līdz šai dienai.»
Vienmēr pieprasīts
1974. gadā Ventis Zilberts jau pats sāka strādāt Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas (tagad - Latvijas Mūzikas akadēmija) klavieru nodaļā, kur kopš 1998. gada ir klavieru, kā arī kameransambļa un klavierpavadījuma katedras profesors. Viņa klasi absolvējuši jau vairāk nekā 50 pianistu, koncertmeistara prasmes pie viņa apguvis arī viens no trim paša dēliem - Operas koncertmeistars un Mūzikas akadēmijas docētājs Mārtiņš Zilberts. Strādādams par pianistu - koncertmeistaru Latvijas Radio (1976-2004), Ventis Zilberts sadarbojies ar vairāk nekā 100 dziedātājiem un instrumentālistiem, ieskaņojot vairāk nekā 1000 kompozīciju. Ar flautisti Ditu Krenbergu, trombonistu Boļeslavu Voļaku, dziedātājiem Jāni Sproģi un Ingu Pētersonu ierakstīti arī kompaktdiski, savukārt koncertu maršruti veduši uz daudzām pasaules valstīm - Poliju, Bulgāriju, Zviedriju, Vāciju, Franciju, Portugāli, Dāniju, Somiju, Igauniju, Lietuvu, Gruziju, Uzbekistānu, ASV, Kanādu. Īpašs ir Venta Zilberta vērienīgais ieguldījums latviešu mūzikas popularizēšanā. Šis darbs aizsākts vēl padomju režīma gados, klausītājus šeit uz vietas iepazīstinot ar trimdas latviešu komponistu jaunradi, bet latviešu sabiedrību trimdā - ar mūziku, kas tapusi viņu tēvzemē.
«Jau no trešā kursa spēlēju kamermūzikas koncertos filharmonijas vecajā kamerzālē Kaļķu ielā 11 a. Mums deva iespējas muzicēt,» Zilberts atminas, ka tur studiju gados aktīvi uzstājušies arī Reinis Galenieks, Boļeslavs Voļaks un daudzi citi šodienas vecmeistari. «Man vienmēr ir paticis muzicēt. Tomēr diezgan reti ir gadījumi, kad es pats esmu uzrunājis māksliniekus. Zināmas kautrības vai citu iemeslu dēļ vienmēr bijis tā, ka mani ir aicinājuši sadarboties. 27 gadus (no 1976. līdz 2003. gadam), strādājot Latvijas Radio par koncertmeistaru, gan iniciatīva nāca no manis - repertuāra izvēle bija manā ziņā, un šie apstākļi noteica to, ka es biju mākslinieku uzrunātājs, vērojot, kuri tajā laikā bija aktīvi un profesionāli varoši.»
Latviešu mūzikas patriots
Jau 80. gadu sākumā Ventim Zilbertam radās vēlme iepazīt un spēlēt to komponistu mūziku, kuri juku un kara gados bija emigrējuši uz ārzemēm. Vienkārši sācis meklēt, kas viņu radošajos apcirkņos ir, jo tolaik Latvijā nezināja ne Bruno Skultes, ne Jāņa Norviļa, ne Helmera Pavasara, ne Tālivalda Ķeniņa vai Imanta Ramiņa mūziku. Pamazām sācis arī ierakstīt. «Reiz ieskaņoju radio Volfganga Dārziņa Otro klaviersonāti. Man teica: ieraksts ir pieņemts, bet to neļauj atskaņot. Toreiz radio priekšsēdētāja vietnieks bija Pēteris Jērāns. Viņa ausīs bija nācis Volfganga Dārziņa izteiciens, ka tādā situācijā, kādā ir politiskā gaisotne Latvijā, diez vai Jāzepa Vītola apdziedātā Gaismas pils jelkad celsies augšā. Jērāns to atcerējās un mūzikas redakcijā pavēstīja: Volfgangu Dārziņu nespēlēsim.» Pēc pusgada no Kanādas atbraucis pianists Arturs Ozoliņš un vienā ne sevišķi afišētā koncertā nospēlējis V. Dārziņa Mazās svītas. Pēc tam aizliegt būtu jau muļķīgi.
Te nu jāizstāsta, ka padomju gados gandrīz nekas no trimdas latviešu komponistu mūzikas nebija atrodams ne Valsts (tagad Latvijas Nacionālajā), ne konservatorijas bibliotēkā. «Tikai vienreiz aizgāju uz bibliotēkas retumu nodaļu: toreiz vajadzēja autoritatīvu vēstuli, ka man tas ļoti nepieciešams radošajam darbam,» pianists atminas, ka šo izziņu uzrakstījis profesors Oļģerts Grāvītis. «Man pašam palaimējās sazināties ar Austrālijā dzīvojošo nošu krājēju Ēriku Biezaiti. Es viņam aizrakstīju: vai varētu atsūtīt pāris dziesmu? Viņš atsūtīja divas lielas kastes ar notīm!»
Pirmo reizi pie trimdas latviešiem uz ASV Zilberts aizbrauca 1988. gadā. Pirms viņa tur pabijuši tikai pāris mākslinieku no Latvijas. Kopš tā laika viņš tur bijis jau desmit reizes, bet «tā ir nosacīta ceļošana, jo redzu tikai koncertzāles un cilvēkus, kuri mani sagaida». Lielās Mūzikas balvas naudas prēmiju profesors prāto ieguldīt kādā ceļojumā ar ģimeni. «Uz Itāliju vai Spāniju. Mana sapņu zeme ir Austrālija. Neizdevās aizbraukt arī uz Meksiku, kur vijolniece Rasma Lielmane muzicēja jaunas koncertzāles atklāšanā, taču koncertzāles atklāšana mēnesi aizkavējās.» Muzicējis vietējais meksikāņu pianists, bet liels uzraksts virs skatuves vēstījis, ka spēlē Zilberts no Latvijas.
Kļūdas un atklājumi
«Man vienmēr ir vēlme izpētīt skaņdarbu biogrāfiju, lai interpretācijā kaut ko nepalaistu garām - izlasīt komponista komentārus, salīdzināt notis ar rokrakstu, jo pārrakstītās notīs ieviešas kļūdas, neprecizitātes. Tāpēc vienmēr meklēju autora rokrakstu, oriģinālu. Mans dēls Mārtiņš Zilberts, kurš kopā ar dziedātāju Ingu Šļubovsku-Kancēviču gatavojās atskaņot Bruno Skultes bērnu dziesmu ciklu, reiz ieminējās, ka notīs varētu būt dažas kļūdas. Tas bija Mūzikas akadēmijas vienīgais, pārrakstītais nošu eksemplārs. Biezaiša sūtījumos atradu autora rokraksta kopiju, sāku salīdzināt un katrā lappusē atradu vismaz divdesmit kļūdu!»
Radio ieraksti bijuši vismaz reizi nedēļā, un reti varēja dabūt nošu šķīrēju. Vajadzējis pašam tikt galā. Zilberts ar roku pārrakstījis notis līdz pauzei, kad viena roka uz mirkli būs brīva. «Tā man uz klavierēm bija piecas līdz desmit nošu strēmeles, kur jāskatās šķirot. Citreiz sajūk. Tāpēc strēmeles numurēju un vienmēr mājās izmēģināju. Jāšķir bija uzmanīgi, lai nečaukst lapas,» pianists atklāja amata noslēpumus. «Dziedātāji nāca ar jau sagatavotu skaņdarbu, un man bija jāpielāgojas. Mana priekšrocība bija, ka veikli lasu no lapas.» Pieredzējušie mākslinieki muzicējuši brīvi, bet jaunie, it sevišķi dziedātāji, ļoti nervozējuši mikrofona priekšā. Nācies aizvietot arī amatierkoru koncertmeistarus, kuri studijā burtiski sastinguši. «Ar gadiem biju uztrenējis spēju arī ierakstā spēlēt precīzi un garus gabalus, jo pa gabaliņiem veikti ieraksti skan samocīti - kad to visu salīmē kopā, ieraksts nekur neder.» Tomēr visaugstāk pianists vērtē dzīvo koncertu atmosfēru: «Man patīk, ka tad varu sajust kaut ko negaidītu, un tad tas realizējas, kāda impulsīva detaļa. Pēc tam pats pabrīnos: o, tas labi iznāca!» Reiz Strasbūrā viņš muzicējis arī «ar citiem Zilbertiem» - ar abiem dēliem pianistu Mārtiņu un klarnetistu, Valmieras Drāmas teātra muzikālās daļas vadītāju Emīlu, un ar brāļadēlu Uldi, LNSO trombonistu. Uz skatuves neesot nācies tikties tikai ar jaunāko dēlu Edgaru, kurš spēlē kokli un vada folkloras kopu Vilkači.