Iespējams, bija patīkami skatīties - SM katru gadu kā nabaga radinieks ar izstieptu roku un kautrīgi nodurtu galvu vairākas reizes budžeta gada laikā nāk diedelēt papildu naudu ceļiem. Izskatās, ka šo triumfa brīžu dēļ var pat aizmirst, ka 66% valsts ceļu vairāk nekā 21 gadu periodiskos, uzturēšanai nepieciešamos darbus vispār nav redzējuši. Vairāk nekā 4000 km asfaltēto ceļu ir pussabrukuma stāvoklī!
Risinājumu atlikt vairs nedrīkst, kaut vai tāpēc, ka ceļu problēmu nerisināšana un novelšana uz nākamajām paaudzēm izmaksās ļoti dārgi. Ja pašlaik vēl daudzos ceļa posmos pietiek ar virskārtas nomaiņu, tad pēc gadiem tur būs nepieciešams vispārējs kapitālais remonts, kas izmaksās trīs, četras reizes dārgāk.
Jāatzīmē, ka pēdējos gados ceļu nozari glābis Eiropas Savienības (ES) finansējums, taču, tā kā joprojām nav pieņemts ES budžets nākamajam plānošanas periodam, pašlaik nav pārliecības, ka 2014. gadā ES nauda Latvijas ceļiem būs pieejama.
Kāds ir risinājums? Lai cik sarežģīti tas būtu, valdībai jānodemonstrē lemtspēja un politiskā griba, jāpieņem stingrs politisks lēmums par stabila, prognozējama finansējuma noteikšanu ceļu nozarei, kurai reāli jākļūst par prioritāti visas valdības darbā. Vienalga, kā to nosaukt - par ceļu fondu, investīciju programmu vai kā citādi. Jāakceptē SM iesniegtais ziņojums «Par valsts autoceļu finansēšanas modeli», kurā piedāvāts kaut nepietiekams, bet vismaz kaut kāds risinājums katastrofas ierobežošanai autoceļu nozarē.
2014. gadā iecerēts ieviest tādu modeli, kurā 100% transportlīdzekļu nodokļa ieņēmumu (aptuveni 50 miljoni latu) un 20% akcīzes nodokļa ieņēmumu (aptuveni 55,2 miljoni latu) tiktu novirzīti ceļu uzturēšanai un remontdarbiem. Tas gan tikai aizkavētu ceļu brukšanu, nevis apturētu, jo patlaban uz ceļiem neveikto darbu deficīts kopsummā veido vairāk nekā 4,5 miljardus latu. Biedrība Latvijas Ceļu būvētājs uzskata, ka nozarei jau 2014. gadā būtu nepieciešams novirzīt vismaz 60% no iekasētā akcīzes nodokļa. Taču arī uz šo visai mēreno un kautrīgi piesardzīgo SM priekšlikumu Finanšu ministrijas reakcija bija pārsteidzoša - autobraucējiem nekas vairāk nepienākoties. Finanšu ministrs Andris Vilks vēl joprojām izliekas, ka brūkošo ceļu problēma viņu neskar.
Bez normāla finansējuma labāka nekļūs arī remontdarbu kvalitāte. Ja tāpat kā līdz šim tiks mainītas tikai ceļu seguma virskārtas vietās, kur nepieciešams kapitālais remonts, ja konkursos uzvarēs lētākie piedāvājumi, speciālistiem labi zinot, ka cena nav pamatota, ja projektus gatavos studenti, tad atkal šausmināsimies: «Kā?! Tikai trīs gadi - un ceļš jau brūk!
Protams, arī par remontdarbu kvalitāti jārunā un jāmeklē risinājumi, taču vispirms jāārstē ceļu tīkla pamatslimība, kuras diagnoze ir pārpalikuma principā balstīts hronisks finansējuma trūkums. Un šo slimību nevar atrisināt ar kārtējo «optimizēšanu», «konsolidēšanu» vai «kapacitātes uzlabošanu».
*Biedrības Latvijas Ceļu būvētājs valdes priekšsēdētājs