Jau četrdesmit divus gadus aiz viena no Nacionālā teātra kases lodziņiem skatītājus kā laipna namamāte sagaida Vija Grīnberga. Ejot uz interviju, atcerējos kāda Nacionālā teātra cilvēka teikto: «Nesatraucies, Vija ir šerpa no izskata, bet ļoti labvēlīga.» Balta patiesība. Pastāvīgos teātra apmeklētājus Vija pazīst jau gadu desmitiem. Viņa atceras, kā biļetes nāca pirkt arī pašreizējais teātra direktors Ojārs Rubenis.
Viena no saimes
Brīdis sarunā paiet nostalģiskās atmiņās gan par iemīļotajiem aktieriem, gan skatītājiem, kas naktīs stāvēja rindās, lai «vienā reizē saņemtu uz rokas tikai četras labas biļetes zālē vai pirmajā balkonā», gan par meitenēm, kas aktierus gaidīja pie ieejas ar puķēm rokās, gan par smagajām biļešu grāmatām, kuras bija jāpārcilā katru dienu: «Kas tad tagad, spied tikai podziņas datorā!»
Vija saka, ka kasierim nepieciešama savaldība, pacietība un psihologa dotības. Viņa reizēm jūtoties kā ekstrasenss - gandrīz varot uzminēt, uz kādu izrādi cilvēks pirks biļeti: «Kad vēl informācija nebija gūstama internetā, es biju vienīgais padomdevējs, no kura skatītājs saņēma pirmo informāciju. No manas kompetences un mākas komunicēt bija atkarīgs, vai cilvēks biļeti nopirks.»
Protams, Vijai jāredz visas izrādes, bet - cik skatītāju, tik gaumju, tāpēc ar ieteikumiem ir jābūt ļoti uzmanīgam. Viņa saka, ka izrādes skatās kā savējais starp savējiem: «Vērtēju aktierus, dekorācijas, mūziku.»
Pēc pašreizējām mērauklām nostrādāt vienā vietā četrus gadu desmitus, tas jau gandrīz Ginesa rekorda cienīgs fakts. Vija atzīst, ka laiks pagājis nemanot: «Es vienmēr saku, ka strādāju teātra saimē, nevis kolektīvā. Saime - tas ir ģimeniskāk, siltāk. Tādi mēs visi bijām, un uz jubilejām vai svētkiem arī mūsu zvaigznes aicināja ne tikai aktierus, bet visus darbiniekus. Tagad laiks ir skrejošs, cilvēki steidzīgi, svētkiem paliek aizvien mazāk laika.»
Vija šoruden jau bija domājusi doties atpūtā, bet teātra ļaudis stājās ceļā - «tu mums esi vajadzīga». Galu galā, ja veselība turas, kāpēc ne?
Darbam rotāties
Esam dzimušas vienā gadā, tikai Vija ir sešus mēnešus jaunāka. Tas ļauj sirsnīgi parunāt par dzīvi. Piektdienas vakarā, malkojot tēju teātra kafejnīcā, Vija aizbildinās: «Šis bija ļoti noslogots mēnesis. Pa dienu strādāju, bet vakari un brīvdienas pagāja saviesīgos pasākumos - kāzas, jubilejas.» Viņa ir eleganta, gaišā žaketē, rotājusies ar auskariem un gredzeniem, smaidīga. Ievērojusi manu pētošo skatienu, viņa nosmaida: «Jā, man patīk rotas. Uz darbu ejot, vienmēr pošos kā uz svētkiem. Par manu apģērbu parasti domā vecākā meita Dace. Viņa strādā televīzijā, ir stiliste. Aizejam uz veikalu, un viņa iesaka, ko pirkt.»
Vija, nopētījusi arī mani, saka: «Tev arī vajag kaut ko gaišāku uzvilkt mugurā un lūpas nokrāsot spilgtākas.»
Laimīgs ir cilvēks, kas no rīta ar prieku iet uz darbu, bet vakarā tikpat priecīgs dodas mājās. Vijai liktenis tādu laimi piešķīris. Pirms četrdesmit pieciem gadiem viņa apprecējās ar aktīvu sportistu, Latvijas airētāju treneri Juri: «Vīram nebija vecāku, viņš ļoti mīlēja manu mammu. Juris ir atbildīgs, loģiski domājošs cilvēks. Protams, savu reizi pastrīdamies. Juris pēc horoskopa ir Mežāzis un ļoti mierīgs cilvēks. Kad iekaistu, viņš jautājoši paskatās -sākas? Man nav pamata ilgi turēt ļaunu prātu uz viņu. Turklāt mēs bieži esam bijuši šķirti - Juris ar sportistiem daudz braukāja pa pasauli, es brīvdienās bieži strādāju. Kā strīdēsies retajās reizēs, kad esam kopā?»
Garšo vienkārši ēdieni
Pirms trīsdesmit gadiem Grīnbergi sāka apsaimniekot zemes pleķīti Lilastē. Uzcēla vasarnīcu, bet kartupeļu un burkānu vagu dārzā nav: «Mums ir liels zāliens, skaisti bērzi un priedes. Mans puķu dārzs ir krāšņas begonijas puķu podos.»
Vija ar konservēšanu nenodarbojas, tikai Jurim ieliek tomātus želejā un vēl sapilda pudelēs ābolu sulu. Agrāk vārījusi ievārījumus, bet «tu taču zini, ka tās zaptes ar laiku visiem atēdas».
Meitas izaudzinātas, katra aizgājusi savā dzīvē. Mazbērni aug. Vija ar Juri dzīvo divatā: «Man paveicies. Teātrī sāku strādāt pēc vecākās meitas Daces piedzimšanas, bet teātrī bija brīvas vasaras un darbs vakara maiņās. Man arī nebija jābaidās, ka meitas paliks neēdušas vai nesagatavos stundas. Par to paldies manai māmulītei. Dievs viņai deva saules mūžu - mamma nodzīvoja līdz 95 gadiem un gandrīz līdz pēdējām laikam bija šiverīga, ar gaišu prātu. Tāpēc varēju saimniekošanai atvēlēt mazāk laika. Taču protu visu un labprāt gatavoju. Par laimi, mūsu ģimenē visiem garšo vienkārši ēdieni. Kartupeļu pankūkas, frikadeļu zupa, kotletes ir topā. Un zivis, protams. Nesen biju lielā pasākumā ar lepniem ēdieniem, bet, mājās ejot, nodomāju - vēl labāk būtu gājuši pie dūšas kartupeļi ar sautētiem kāpostiem un cūku ribiņām!»
Kazino pārdomas
Vijai patīk ceļot, un šajā ziņā viņai ir savi uzskati: «Juris pasauli redzējis sportojot, tāpēc es parasti dodos ceļojumos viena, bez vīra un bez draudzenēm. Tad patiešām jūtos brīva. Parasti ceļoju ar tūrisma firmu Impro. Nopērku divas vietas, gandrīz vienmēr ceļabiedri ir jauki cilvēki, kontaktējos, kad gribu un ar ko gribu, bet, kad vēlos pabūt viena, varu arī tā.»
Pagājušajā gadā Vija ar Juri devusies ciemos uz Ameriku pie Jura sporta laiku drauga samarkandieša. Viņa jūsmo par viesmīlīgo uzņemšanu un apcer Amerikas pilsētas: «Redzējām ļoti daudz - Bostona, Filadelfija. Ņujorka ir pārāk liela, steidzīga un cilvēku pilna, bet Vašingtona pārskatāma, nav augstceltņu, skaista un tīra pilsēta, tur es varētu dzīvot.»
Kāds spilgts vērojums palicis prātā no liela kazino apmeklējuma: «Redzēju daudz vecu cilvēku, arī ratiņkrēslos. Viņus atved no veco ļaužu namiem ar autobusiem, izmitina viesnīcās, un vakaros sirmās dāmas uzliek make up, uzkrāso lūpas un kopā ar kungiem dodas uz kazino. Šādi viņi dažādo savu dzīvi. Padomāju par Latvijas vecīšiem…»