«Šis ir mans mūža darbs. Dzejoļi, kurus esmu atdzejojusi 30 gados. No dažādiem krājumiem. Sāku ar Pieminekli kazai - un tā līdz jaunākajiem dzejoļiem no 2009. gada krājuma Saruna ar pastnieku. Izvēle vienkārša - kas patīk, to atdzejoju,» viņa skaidro, saudzīgi atverot grāmatu Locījumi un dziesmas/Paģeži i pesņi baltajos vākos.
Galvenais - saglabāt garu
Atdzejošana diemžēl ir profesija, kas nenes naudu. Tāpēc šim aicinājumam Olga nedrīkst nodoties pilnībā. «Taču tas viss ir blēņas - ja gribi, laiku vienmēr var atrast, un bauda, ko piedzīvoju atdzejojot, ne ar ko nav salīdzināma. Lai gan dzejas materiāls jau eksistē, tu tik un tā veido kaut ko absolūti jaunu, jo tā ir cita valoda, citi vārdi. Paliek doma, paliek gars. Tas ir galvenais - saglabāt garu un vārda būtību.»
Vēl skolas gados lasot Šekspīru un skatoties slaveno filmu Hamlets ar Inokentiju Smoktunovski galvenajā lomā, Olgu urdījusi doma: tie taču nav Šekspīra vārdi! «Tad sāku lasīt un atdzejot oriģinālus. Salīdzināju ar slaveniem atdzejojumiem un sapratu, cik tas ir grūti, un ka esmu pilnīga nejēga. Sāku atdzejot arī no poļu un franču valodas, ko varēju saprast ar vārdnīcas palīdzību. Protams, es šajās valodās nerunāju.» Kā teicis pazīstamais diriģents Vasilijs Sinaiskis: «Oļečka mums ir ļoti gudra, viņa zina daudz vārdu visādās valodās.»
Kad pēc konservatorijas beigšanas viņa sāka strādāt Radio mūzikas redakcijā un sapazinās ar Inesi Pakloni, jaunās grāmatas sastādītāju, I. Paklone pateikusi nākamās atdzejotājas dzīves moto: «Dotības jums ir. Strādājiet, strādājiet!» «Tieši Inese man atklāja latviešu mūsdienu dzeju. Līdz tam no latviešiem biju atdzejojusi tikai Pēteri Zirnīti, jo bijām tikušies kādā Pēterburgas kompānijā. Pēc tam sākās: Leons Briedis, Egils Plaudis, Juris Kunnoss, Anna Rancāne un Uldis Bērziņš.» Padomju laikos Maskavā izdevniecībā Sovetskij pisateļ iznāca A. Rancānes dzejas krājumiņš Olgas un viņas Maskavas kolēģes atdzejojumā.
Olgas Pētersones atdzejojumus Latvijā drukāja Daugava, Rodņik, citi izdevumi un antoloģijas. «Es no autoriem dzirdēju tikai labus vārdus, kas mani spārnoja. Uldis Bērziņš ir īpašs cilvēks, viņš man noticēja. Varbūt viņam bija priekšnojauta, ka kādreiz tas parādīsies citā apjomā un telpā? Šī taču ir viņa pirmā grāmata krievu valodā.» (Diezgan daudzus viņa dzejoļus ir atdzejojis Sergejs Moreino, taču tie nav apkopoti grāmatā - I. L.)
«90. gados atdzejojumi vispār nevienam nebija vajadzīgi, es strādāju citur, man bija vienkārši jāizdzīvo. Tagad atkal ir pieprasījums. Pirms četriem gadiem Inese Paklone teica: taisi grāmatu! Viņa pati uzņēmās tekstu sastādīšanu un uzrakstīja pamatīgu priekšvārdu. Viņai pieder arī grāmatas nosaukums Locījumi un dziesmas. Tas ņemts no viena dzejoļa un atbilst grāmatas jēgai - locīt valodu. Mīcīt, locīt, līdz iznāk dziesma,» uzskata Olga Pētersone.
Atsvešinātības zonā
Galvenais bijis atrast pareizo vārdu. Ne tikai burtiski, bet tādu, kas atbilst dzejas ritmam, dzejas mūzikai. «Te ļoti palīdz mana komponistes izglītība - likumi ir tie paši, jo Ulda dzeja ir mūzika. Vārda meklējumi nav viegli, jo Ulda valoda ir ļoti bagāta. Kad ilgi domāju, vienā brīdī šis vārds pie manis atnāk. Visbiežāk tramvajā - kad esi tādā atsvešinātības zonā, pēkšņi ienāk prātā tādi atklājumi! Tāpēc man ļoti patīk tramvaji.»
Valsts kultūrkapitāla fonds atkārtoti piešķīris stipendiju, Latvijas Literatūras centrs konkursa kārtībā atbalstīja jau gatavās grāmatas izdošanu. Olga pati sameklējusi cilvēku Maskavā, kas bija ar mieru to iespiest. «Ar Valēriju Gļebovu iepazinos, zvanot uz izdevniecību Raduga, kas publicē ārzemju literatūru. Viņš ierosināja grāmatu izdot savā jaunajā izdevniecībā Baluskin un veidoja noformējumu. Tagad jāgaida pamatmetiens. To drukās 500 eksemplāros. Sīkums lielajā Krievijā, taču pašlaik dzejai ir šādi metieni… Dzeja ir smaga lasāmviela. Tā ir tas pats, kas nopietnā mūzika. Tā prasa daudz enerģijas, piepūles, jo tas nav nekāds trilleris vai kabatas formāta romāns. Un kur lai cilvēks tādu enerģiju šodien ņem? Tik un tā lasīt dzeju atkal ir modē. Skan naivi?»