Tas jau varētu būt skaisti - no rīta pēc brokastīm pacelt no mauriņa pastnieka atstātu avīžu žūksni un, sēžot šūpuļkrēslā, priecāties un šausmināties par notikumiem kaut kur pasaulē, un tā rimti turpināt savas dienas pensionāra statusā.
Brīnišķīgi - tu esi atdevis savus darba gadus un tagad saņem atpakaļ atdoto ar uzviju.
Te nu tomēr rodas neliels «bet», kas ir iemesls tam, ka sēžu nevis šūpuļkrēslā, bet savā sargbūdā kaut kur ellē ratā aiz 72. platuma grāda. Bet šūpojos, tas gan!
Un sākās pārmaiņas
Tā nu, pārdomādams, manuprāt, samērā sarežģīto došanas un ņemšanas shēmu un veco teicienu «dots devējam atdodas» (šad tad pat dzirdēts, ka desmitkārtīgi), atminu kādu savu kolēģi. Izstāstīšu īsumā viņa dzīvesstāstu.
Puisis sāka strādāt tūliņ pēc skolas, ātri izmācījās par kuģu mehāniķi un aizgāja jūrā. Pēc dažiem gadiem apprecējās, sāka veidoties ģimene, dzimt bērni.
Vīrs turpināja mācīties, apguva sakaru speciālista profesiju un pārgāja strādāt krastā spēcīgā valsts kompānijā. Uzbūvēja mājiņu savai ģimenei. Sieva strādāja par skolotāju vietējā skolā. Laiks gāja, nu jau vīram pāri piecdesmit. Un sākās pārmaiņas dzīvē.
Valsts iestāde, kur viņš bija pavadījis lielāko daļu sava darba mūža, uzkalpojies par neliela apakšnieku pulciņa vadītāju, tika privatizēta. Jaunie īpašnieki nomainīja krietnu daļu darbinieku, arī Pauls palika bez darba. Un nu savos labākajos gados atkal bija jāsāk iet jūrā.
Stabilas valsts pilsonis
Kad Paulu satiku, viņam jau bija 63 gadi. Viņš beidzot bija nolēmis beigt darba gaitas, vēl pāris gadiņu pamuļļāt krastā līdz valsts pensijas saņemšanai. Sieva jau pensijā, piestrādāja par apkopēju tai pašā skoliņā - pa diviem iztikšot.
Padrūms stāstiņš? Bet tāda ir dzīve! Ja kas, Pauls nav no Latvijas, bet gan ir pārticīgas un stabilas Rietumeiropas valsts pilsonis. Pēc dzīves līmeņa apmēram starp Dāniju un Norvēģiju. Ir viņiem tur paruna: divi vecāki var uzaudzināt piecus bērnus, bet pieci bērni nevar uzturēt divus vecākus. Un vai būtu patīkami sēdēt uz bērnu kakla? Tā teikt - dod, Dieviņ, otram dot, ne no otra mīļi lūgt!
Tas taču būtu tik jauki - uzdāvināt mazbērnam ilgi kāroto mantiņu. Un tā apziņa, ka tu vēl spēj to izdarīt. Nav runa tikai par naudu, kas pati par sevi ir ļoti svarīga lieta. Došana pacilā un iedvesmo.
Tērēt mazbērnu naudu?
Dakteris Apinis reiz izteicās vienā no saviem rakstiem - medicīna attīstās tik strauji, ka 2030. gadā cilvēka dzīves ilgums var sasniegt 130 gadu. Man tad būs tikai ap 80 gadiem! Ko es - ellē ratā! - vēl 50 gadu pēc tam bērnu, mazbērnu un mazmazbērnu nodokļu naudu tērēšu?
Tāpēc sūtu jums, dārgie seniori un seniores, sveicienus ne no šūpuļkrēsla, bet no savas sargbūdas, kura šūpojas Svalbāras arhipelāga Kungu līcī.