Māris Silinieks
Darba devējs galvenokārt pievērš uzmanību kandidāta darba pieredzei un izglītības līmenim kā tādam. Jautājums, vai izglītība iegūta klātienē, neklātienē vai kādā citā formā, parasti netiek apskatīts. Studijas un darbs atbilstošā profesijā ir ļoti apsveicama lieta, jo jaunais speciālists iegūtās zināšanas uzreiz var pārbaudīt praksē pretēji tam, kad darbs tiek sākts pēc studijām un iegūtā teorija ir gulējusi smadzeņu apcirkņos jau vairākus gadus. Arī uztvert apgūstamo vielu ir daudz vieglāk, ja to ir iespēja uzreiz saistīt ar praktisko pieredzi. Izglītības sistēmas virzību noteicošajiem prātiem gribētos ieteikt domāt par to, kā pēc iespējas vairāk iesaistīt izglītības procesā darba devējus, lai tie ņemtu darbā jau studentus un segtu viņu studijas, iekļaujot studiju maksas kompensācijas nosacījumus darba līgumā. Darba devējs iegūtu kvalitatīvu speciālistu, kurš ir ieguvis izglītību kopā ar pieredzi attiecīgajā amatā un uzņēmumā. Darbinieks pēc studiju beigšanas būtu pieredzējis speciālists, nevis tikko absolvējis bezdarbnieks.