Sākot budžeta gadu, valdība plāno noteiktus izdevumus un ieņēmumus. Izdevumi nav jāplāno vienkārši matemātiski, bet saistībā ar to, kāda politika tiks realizēta. Apzinoties, kādu valsts var atļauties fiskālā deficīta līmeni - tas nozīmē to, cik lielas parādsaistības valdība ir gatava papildus uzņemties, domājot, kā valsts ekonomika attīstīsies nākotnē. Ja gads tiek pabeigts gandrīz ar 388 miljoniem latu lielāku deficītu, nekā paredzēts, tas parāda ainu, ka valdība vispār neplāno savu darbu pat gadu uz priekšu. Tie izdevumi, kuri tika papildus veikti, bija iepriekš plānojami. Viss, kas ir saistīts ar ES struktūrfondu izmantošanu, ir atsevišķi apstiprināts plāns, kādi pasākumi kādā secībā ir jārealizē. Ja gada laikā šie izdevumi ir jāpalielina, piemēram, par 100 miljoniem, kas ir ievērojama summa pret visa budžeta apjomu, tas apstiprina, ka neviens vispār neplāno. Stāsts jau ir vēl tālāk. Palielinot izdevumus tiem pašiem ES struktūrfondiem par 100 miljoniem latu, salīdzinot ar to, kas ir valsts budžeta likumā ierakstīts. Gada beigās, lai atkal vienkārši uz papīra parādītu, ka līdzekļi ir apgūti, milzīgas summas tiek skaitītas avansā. Tā ir ļoti neracionāla rīcība ar līdzekļiem.
Kā šie pārtērētie 388 miljoni latu attiecas uz budžeta konsolidācijas politiku?
Visur, kur tiek lietots termins «konsolidācija», tas nenotiek, pēc būtības izvērtējot, ko mums ir svarīgi darīt, kā mēs to darīsim un no kā mēs atteiksimies. Sākot budžeta gadu, ir ļoti skaidri jāzina, kādu politiku realizēs, kādas būs darbības, kādi projekti, cik tas viss maksā. Ja budžeta izpildes gaitā tik lielas summas ir jāpieprasa papildus, tas nozīmē, ka šāda politikas plānošana vispār nenotiek. Atkārtošos, bet visi šie papildu izdevumi ir saistīti ar tādām saistībām, kas bija iepriekš zināmas. Pat budžeta pozīcijā līdzekļi neparedzētiem gadījumiem, palielinot arī šeit izmaksas par vairākiem desmitiem miljonu latu, - arī tur visas ir iepriekš zināmas saistības. Reta ir tāda pozīcija, kas tiešām ir saistīta ar kaut ko negaidītu.
Ja valdība bezjēdzīgi pārtērējusi simtiem miljonu latu, vai tas nozīmē, ka konsolidācija varētu būt bijusi arī mazāka, negriežot, piemēram, algas?
Ja budžeta deficīts varēja pieaugt par 74%, tas ir milzīgs pieaugums. Tas nozīmē, ka, sākot budžeta gadu, konsolidācija nebija veikta pēc būtības un tai nebija nekādas nozīmes, ja pie tās nepieturējās. Tiešām - valdība tā sauktajām konsolidācijas darbībām piegāja ļoti formāli, lai uz papīra parādītu noteiktu deficīta līmeni. Apzinoties, ka pēc tam tik un tā daudzās budžeta pozīcijās tiks piešķirti papildu līdzekļi.
Valdība pastāvīgi motivē sabiedrībai līdzekļu cirpšanu ar to, ka nav citas izejas. Izlasot Valsts kontroles revīzijas atzinumu…
Jā, cilvēki pārstāj ticēt, ka tas patiešām ir vajadzīgs un tie ir atbildīgi lēmumi. Arī ministrijas pēc būtības nerealizē atsevišķas reformas, jo saprot, ka valsts tik un tā piešķirs līdzekļus tajā brīdi, kad to trūks. Piemēram, veselības aprūpē nu jau ir trešais gads pēc kārtas, kad pozīcijā, kas ir ļoti jūtīga, svarīga sabiedrībai, - neatliekamā medicīniskā palīdzība -, vienmēr, rudenim tuvojoties, parādās informācija, ka trūkst līdzekļu neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai. Tas nozīmē, ka Veselības ministrijā jau sākotnēji ir ieplānots līdzekļu trūkums, apzinoties, ka tik jūtīgai pozīcijai līdzekļus pēc tam tik un tā piešķirs.
Bieži dzirdams, ka ES struktūrfondu avansa maksājumi gada beigās esot nepieciešami tādēļ, lai nauda neietu zudumā. Kā tur īsti ir?
Nē, šī nauda neaiziet zudumā. Varam runāt par divu veidu budžeta programmām. Tās, kuras tiek līdzfinansētas no ES līdzekļiem, un tās, kuras tiek finansētas tikai par mūsu pašu nodokļu maksātāju naudu. Budžetā ir paredzētas izpildes procedūras, pat atsevišķa programma budžetā, ka tām institūcijām, kuras ir sākušas projektu realizāciju iepriekšējā gadā, bet ir objektīvi aizkavējusies to gaita, - ka tās arī nākamajā gadā var saņem pienākošos līdzekļus. Respektīvi, ir jau ieviesti tādi finanšu vadības mehānismi, lai nestimulētu to, ka gada beigās par katru cenu, riskanti, bez darbu izpildes tiek pārskaitīti līdzekļi. Tas, kas ir saistīts ar ES struktūrfondiem, - tie ir atsevišķā pozīcijā iezīmēti līdzekļi, kas nav tērējami citām vajadzībām un nav piešķirti vienam gadam. Tā ir programma, kurā līdzekļus izmanto septiņu gadu garumā. Ja darbi mazāk ir izpildīti šajā gadā, ES līdzekļi nākamajā gadā nekur nepazūd.
VK iestādēm acīmredzot uzdod jautājumu, kāda ir motivācija šādi rīkoties, nepamatoti maksājot avansu. Ko jums atbild?
Mēs runājam ar katru institūciju, kurā veicam revīziju, - gan revīzijas laikā, gan noslēgumā -, lai vienotos par darbību, lai novērstu trūkumus un ievērotu mūsu ieteikumus. Mūsu kopējā sarunā, atbildot uz jautājumu, kā viņi pamato savu rīcību, pārskaitot šos milzīgos avansus gada beigās, Finanšu ministrijas ierēdņi atbildēja, ka viņiem esot jāatskaitās Briselei un jāparāda, ka Latvija apgūst naudu. Domāju, ka būtu jābūt ļoti aprobežotam cilvēkam, lai par vienīgo avotu, lai pārliecinātos, ka ES fondi tiešām ir apgūti, uzskatītu ielūkošanos kontā, kurā ieraudzītu nulli. Vai tad Briseles ierēdnis, ieaugot kontā nulli, pieņems par baltu patiesību, ka ES līdzekļi tiešām ir izmantoti? Latvijas gadījumā tās ir ievērojamas summas, kas no viena konta vienkārši ir pārskaitītas uz otru un nav neko darījušas ekonomikā.
Kas ir ieguvējs no šādas avansu pārskaitīšanas darbības?
No šādas darbības ir tikai zaudētāji. Te absolūti nav ieguvēju. Ieguvēja Latvija ir tad, īpaši mūsu situācijā, ja tā līdzekļus pēc iespējas ātrāk ir izmantojusi ekonomikā, kas ļauj cilvēkiem šeit nopelnīt naudu. Mēģinot šādi parādīt Latviju statistiski labāku, to var izdarīt ļoti īsā periodā. Pēc tam tas Latvijai smagi atmaksāsies. Mums praktiskā darbā ir jāspēj pierādīt, ka mums ir svarīgi ES piešķirtie līdzekļi. Ja mēs esam parādījuši pozitīvo statistiku uz papīra, bet reālajā ekonomikā mums nav pozitīvu piemēru, mēs jau paši esam zaudētāji. Tāda mānīšanās, primitīva izpratne, kā demonstrēt Latvijas panākumus, - to jau ilgi nevarēs noslēpt.
Kā jūs skaidrojat, kāpēc tik ļoti slikti Latvijai veicas ar ES līdzekļu apgūšanu?
Pamatproblēma visā ir tā, kāda ir izpratne, kas ir sasniedzamais rezultāts. Valda šis primitīvisms, ka tā ir vienkārši iztērētā nauda. Ja atbildība būtu par izpildes rezultātu, kurš mērāms, - papildus radītās darbvietas, eksporta pieaugums -, tad arī amatpersonu motivācija būtu darīt visu, lai noteiktā laikā sasniegtu šos izpildes rezultātus. Tad ierēdņi, valdība strādātu, lai sasniegtu rezultātus, kas pēc būtības uzlabo situāciju Latvijā.
Kāpēc mūsu valsts politikā ir klātesoša vēlēšanās vienkārši manipulēt ar skaitļiem?
Tas ir atkarīgs no tā, ko valsts politikā saprot ar pamatmērķi. Ja pamatmērķis ir kāds budžeta deficīta lielums, pārskaitīta nauda, pārskats, kurā ir redzama pārskaitīta nauda, - tad arī ar tādām metodēm valsts tiek vadīta. Budžeta deficīta lielums ir būtisks, mums ir jārēķinās, kā varēsim atdot to naudu, ko aizņemamies, taču tas nav pašmērķis.
Vai Māstrihtas kritēriji nav tāds pats pašmērķis, kuru sasniegšanai mēs mākslīgi manipulējam ar ekonomiku, nevis kuri dabiski izriet no mūsu ekonomikas attīstības līmeņa?
Es atbalstu to, ka ir kritēriji, pēc kuriem vadīties, bet tie nevar būt pašmērķis. Māstrihtas kritēriju ievērošana mums tiek saistīta ar vienu vienīgo mērķi - ieviest eiro Latvijā. Tas ir labi, ka ir tādi Māstrihtas kritēriji, tomēr vispirms ir jādomā par savu valsti. Ir jāsaprot, kas mums ir vajadzīgs. Protams, nevar akli aizņemties, tomēr, ja mēs redzam, ka mums ir vajadzīgs būtiski lielāks parāds, tāpēc ka mums vajag ieguldīt noteiktās nozarēs, radīt darbvietas un tas mums pēc tam ļaus atdot parādu, tā būtu pārdomāta, mērķtiecīga darbība budžeta deficītu palielināt.
Vai Finanšu ministrija maksāja par virsstundām, jo algas ir tik mazas, ka cilvēki ies prom no darba?
Atlīdzības problēma ir jārisina pēc būtības, nevis ar šādiem mehānismiem, ka nodokļu maksātājam ir jāmaksā dubultā par ierēdņa darba stundu. Es to neuzskatu par racionālu pieeju, kā atlīdzības sistēma tiek veidota. Tas, ka šī atlīdzības sistēma ir nosaukta par vienoto, ir absurds. Es nekad neesmu uzskatījusi, ka šī atlīdzības sistēma ir vienota. Tas, kas netika izmantots, kad bija krīze, kad bija jāpieņem citādi lēmumi, bija tas, ka netika veidota citāda samaksas sistēma, ka citādi nepaskatījās uz to, kādi uzdevumi krīzes laikā ir jāveic un kādi cilvēki ir nepieciešami, lai šos uzdevumus veiktu. Noteikti ir vajadzīgas citādas zināšanas un citādas spējas, lai risinātu krīzes jautājumus. Latvijā diemžēl šādas izpratnes bieži nav. Zinu privātos uzņēmējus, kuri, iestājoties krīzei, saprata, ka būtiski jāpārstrukturē uzņēmuma darbība. Viņi pieņēma darbā citus cilvēkus, mainīja organizācijas struktūru, pārveidoja vadības principus. Savukārt Latvijas valsts pārvaldē krīzes iespaidā no šādas izpratnes viedokļa nekas nemainījās. Situāciju tikai padarīja sliktāku, būtiski samazinot algas, bet principiāli nepaskatoties uz to, kādai ir jābūt valsts pārvaldei.
Diez vai krīzes menedžerus var noalgot par 500 latu algu valsts pārvaldē?
Protams, nevar. Tāpēc netiek risināti uzdevumi, kas ir svarīgi valsts pārvaldei, jo nav cilvēku, kam ir attiecīgas zināšanas un spējas. Tāpēc rodas nevienlīdzīga situācija valsts pārvaldē, jo ir iestādes - kaut vai tā pati Finanšu ministrija -, kam algu fonds ir lielāks, kas var atļauties piemaksāt. Nevarētu teikt, ka citās valsts iestādēs cilvēki strādā mazāk vai nestrādā ārpus darba laika, bet viņiem par šīm virsstundām nemaksā. Tā vispār ir nepareiza sistēma, ka amatpersonām un ierēdņiem tiek maksātas virsstundas. Ir jānosaka atbilstoša alga. Finanšu ministrija ir tā, kuras funkcijās ir veidot vienotu atlīdzības sistēmu valstī, bet tā pati ir pirmā, kura rāda piemēru, kā izprot vienotās atlīdzības sistēmas veidošanu valstī.
Vai VK ir veikusi revīziju airBaltic?
Mums nekad nav bijusi revīzija airBaltic. Esam veikuši revīziju lidostā Rīga. Man žurnālists uzdeva jautājumu, kā es vērtēju situāciju airBaltic, un es viņam atbildēju. Varu arī jums atbildēt. Valsts darbības ar airBaltic vairāku mēnešu garumā varu salīdzināt ar tipisku mikromodeli, kā Latvijas valsts tiek vadīta, - nav atbildības, nav spējas ātri pieņemt lēmumus, nav spējas ātri orientēties situācijā, nav spējas domāt ilgtermiņā. Šāda doma radās, vērojot, cik ilgi valsts nevar pieņemt lēmumu, cik valsts kā akcionārs ir zinoša par sev piederošu uzņēmumu.
Ja jums vajadzētu uzņemties premjera pienākumus, kas būtu galvenais, ko jūs vēlētos mainīt valstī?
Tikko Saeimā ir ievēlētas partijas, par tām ir nobalsots. Ir jauns deputātu korpuss. Politiķiem pašiem ir jāspēj izveidot valdību. Ir jāspēj piedāvāt ilgtermiņa programmu, redzējumu par to, kā viņi gatavojas valsti attīstīt. Tā ir pilnīga politiķu atbildība.
Jūs varbūt varētu dot kādu padomu nākamajam valdības vadītājam?
Es varu dot padomu no pamatpozīcijām, kurās atrodos. Pirmkārt, no mūsu veiktās revīzijas atziņām, otrkārt, kā valsts iedzīvotāja ar savu pieredzi. Pirmais trūkums ir tas, ka neviena no valdībām nav spējusi strādāt ilgtermiņā. Jebkurā valdības deklarācijā ir deklaratīvi punkti par ilgtermiņu. Praktiskā valdības darbība pie mums nekad nav saistīta ar kaut kādu ilgtermiņu.
Jūs nācāt klajā ar ideju par četru gadu valsts plānu. Ko tas nozīmētu?
Redziet, mēs sākām sarunu ar to, ka budžeta deficīts izrādījies daudz lielāks, nekā sākotnēji plānots. Valsts vadības pamatā ir jābūt politikai, kādu valdības vadītāji grib realizēt. Pie mums ir desmitiem, simtiem dažādu politikas vadības dokumentu, politiku, vadlīniju, stratēģiju, bet nav viena plāna, kas pasaka, kā Latvijas attīstīsies, kāds mērķis tiks sasniegts - vismaz turpmākajos četros gados, kādi būs rezultāti un kādas veicamās pamatdarbības, lai tos sasniegtu. Tas ļautu vadīt valsti kopumā, nevis kā līdz šim tas ir ticis darīts, ka katra ministrija realizē savu nesaistītu politiku. Ko tagad atklāj mūsu veiktās revīzijas? Labklājības ministrijas aktivitātes mācīt darbiniekus ir pašas par sevi, nevis ir reāli apzinātas nozares, kuras valsts ir nolēmusi attīstīt. Profesionālā izglītība nav saistīta ar valsts plāniem šajā ziņā. Tāpēc ir vajadzīgs plāns, lai lietas valstī notiktu koordinēti un saskaņoti.
Vai kāds šodien vispār redz kopējo valsts ainu?
Redziet, ja informācija par kopējo ainu ierēdņiem būtu nepieciešama, vadot valsti vai ministriju, šāda informācija būtu uz atbildīgo amatpersonu galda. Ja viņi saprastu, kāpēc viņiem šāda informācija ir nepieciešama. Pamatproblēma ir tā, ko ierēdnis un politiķis redz par savu rezultātu un par ko ir atbildīgs. Vai ir atbildīgs par to, kā attīstās nozare? Vai atbildība ir par efektivitāti, ar kādu tiek tērēti valsts līdzekļi? Kad mēs veicām revīziju par vispārējās izglītības efektivitāti Latvijā, ļoti labi varēja redzēt, kāda ir Izglītības ministrijas ierēdņu izpratne par to, par ko viņi atbild. Viņi savu atbildību galvenokārt redz konkrētu normatīvo aktu sagatavošanā - piemēram, ka ir sagatavoti MK noteikumi par pedagogu algām. Tāpēc mūsu valstī nevienam ierēdnim pat nav tādas sajūtas, ka viņam vajadzētu zināt, cik valstī vispār izmaksā izglītības sistēma.
Iespējams, jau pirmdien prezidents aicinās sastādīt valdību bezpartijisku premjeru. Vai jūs piekristu kļūt par Latvijas premjeri?
Es pilnīgi nolieku šādas sarunas malā. Tāpēc ka tikko ir ievēlēti jauni politiķi. Tad šajā pirmdienā prezidentam ir jānoliek žagaru bunte sev blakus, lai atgādinātu politiķiem, ka viņiem ir jāspēj vienoties par kopēju valsts attīstību. Mūsu vidējie ienākumi pašlaik ir 52% no ES vidējā līmeņa. Kāpēc lai mēs būtu nolemti tam - būt visādā ziņā nomale visiem? Es gribu redzēt, lai mūsu valstī būtu cits labklājības līmenis, lai mēs būtu lepni par savu valsti, lai cilvēki šeit varētu atgriezties. Tiem ir jābūt mērķiem. Ja politiķu īstenie mērķi ir tikai sakombinēties, kurš kuru krēslu iegūst, zaudētāji garākā periodā ir paši pašlabuma meklētāji. Vai tiešām arī jaunajiem politiķiem ir tik ļoti grūti domāt par valsti, par kopējo labumu?
Jūs esat ārkārtīgi liela ideāliste?
Tā nevar dzīvot, redzot tikai melno un kaisot sev pelnus uz galvas. Tā mēs paši sev tās nelaimes pievelkam. Ir jāattīrās no visa melnā, no ļaunā. Ir jābūt brīvam cilvēkam. Ja cilvēks ir brīvs, viņam ir gan radošā domāšana, gan veiksme. Tikai brīvs cilvēks var būt laimīgs. Cilvēki tāpēc arī ir nelaimīgi, ka viņi nav brīvi - dažādās izpratnēs nav brīvi. Ir izdarījuši kaut ko sliktu, pieņēmuši nepareizus lēmumus. Taču tas nenozīmē, ka cilvēks ir notiesāts uz visu mūžu. Ir jāatbrīvojas no važām.