Citādi - rafinētāk
Pirms šī stāsta jāmin Miķeļa Fišera saistība ar lokālo kontekstu. Savulaik viņu vienojusi cieša draudzība ar mākslinieku grobiņnieku Jāni Viņķeli (1968-1994). Abi mākslinieki ir piederīgi t.s. message art paaudzei, kas Latvijas vizuālajā mākslā ienāca ar konsekventu konceptuālo praksi. Miķelis Fišers draugam veltījis vienu no kosmosa sērijas darbiem Draugs aiziet. Veltījums Jānim Viņķelim (2009). Sižeta centrā ir vēstījums par diviem kosmonautiem, no kuriem viens pa iemītajām pēdām dodas uz tālāk redzamo kosmosa kuģi, bet otrs, paklupis, pastiepis roku aizejošā virzienā, sastindzis mēmā, nesadzirdētā kliedzienā. Šis, tāpat kā lielākā daļa darbu, atsedz vairākus lasīšanas līmeņus. Message, no kura mākslinieks pirms dažiem gadiem teicās esam atsacījies, laužas ārā, bet daudz savādāk - rafinētāk, iespējams, pašam autoram to pat neapzinoties.
Ekspozīcija nosacīti sadalīta divās daļās. Pirmajā - plenēra un lielformāta simbolisko ainavu gleznojumi, otrajā - kosmosa tēmai veltītais darbu cikls. Ekspozīciju ievada neliela formāta ainavu gleznojumi, kas tapuši pēdējos piecos gados Krimā, Igaunijā un Mongolijā. Pastozi gleznotas, košu krāsu pielietas kalnu ainavas ar tāliem horizontiem, kontrastējošām gaismēnām un dūmakainu atmosfēru. Pamazām nākas kapitulēt dabas varenības priekšā un saprast, ka runa sen vairs nav par ainavu. Ečkidag. Ļisja Buhta. Krima (2007) - kalnu ainava, kurā saules gaisma maigi glāsta tumši zaļās kalnu grēdas smailes un ieplakas, formā nosacītās, triepiena enerģijas vadīta, no elpu aizraujoša dabasskata drīz pārtop par simbolu. Ainavas monumentālā vēstījuma spēku papildina ar to krietni vien kontrastējošā kosmosa cikla darbi. Līdzīgi kā iepriekšējie, arī tie lasāmi dažādos līmeņos - kā «kosmosa pētnieku sūrā ikdiena» (anotācijā pieteiktais), kā ironija par cilvēka tiekšanos pēc noslēpumainā, kas jau pati par sevi kļuvusi par savdabīgu klišeju, kā autora skepse un tai pašā laikā - pretrunīga aizraušanās ar paralēlajām realitātēm, kā humānā meklējumi svešajā, aukstajā, draudīgajā telpā, kur cilvēcīgas būtnes, šķiet, var eksistēt, vien tērptas skafandros.
Kur tālāk?
Kosmosa cikla darbus ievada jaunākais Fišera darbs (Brīvmūrnieku Ziemassvētki), kurā līdzās brīvmūrniecības mistificētajai simbolikai var nolasīt simbolisku sociālā tīkla shēmu, ko vainago divas «citplanētiešu» galvas un noslēdz miroņgalva un vistas kāja, kas ar nagiem ieķērusies lodveida priekšmetā. Šis sociālais tīkls tomēr nav absolūti determinēts. No vienas cilvēkveidīgas galvas kailos zarus debesīs stiepj koks. Šajā, tāpat kā gandrīz katrā darbā, ir klātesoša ironijas un traģēdijas priekšnojautu ambivalence. Brīnišķīgā celtne (2009) ļauj paraudzīties uz to, kā četri mazi, skafandros tērpti kosmonautiņi dodas vai arī mūk no tālumā redzamās spilgti rozā ēkas, kas atgādina Gaismas pili. Kosmonautiņu kustība ir daudznozīmīga. Trīs no viņiem stāv uz kraujas malas, bet ceturtais, iekārts striķī, tiek vai nu vilkts augšup, vai arī laists lejā. Nākamā epizode (Are You OK?, 2009) ir vēl draudīgāka - divi kosmonauti bēg no harpijām, kuru melnie silueti sagriež sārtās debesis. Viņi mēģina patverties zem gigantiskām kosmosa puķēm. Pēc draudiem ziedu pļavā kosmonauti nonāk citā pasaulē. Viens no ironiskākajiem ekspozīcijas darbiem atgādina ceļojumu foto, kurā piedzīvojumu kārais indivīds sevi nofotografējis uz kāda nozīmīga objekta fona (Dekompresija, 2009). Kosmonauts sevi iemūžinājis uz liriskas meža pļavas fona ar laumiņām. Taču meža ainava te ir kosmisku augu biezoknis, bet laumiņas - piemīlīga izskata citplanētieši.
Kad visbeidzot nonāku pie izstādes anotācijas, kas noslēpta teju ekspozīcijas vidū, rodu lakonisku koncepta izklāstu un atsauci uz Vladimira Megres grāmatu Anastasija, kas kosmosa ainām piešķir vēl kādu dimensiju. Arī mākslinieka uzburtajā kosmosā viss ir līdzīgi kā uz zemes. To var nolasīt, jo skatāmies caur zemes cilvēka pieredzes prizmu un arī tāpēc, ka paralēlās pasaules veidotas pēc šīs pasaules analoģijas. Taču salīdzinājumā ar Zemi citas planētas ir nepilnīgas, jo uz tām esošais nav spējīgs sevi reproducēt. Varbūt tāpēc kosmosā meži pārtapuši par režģiem, kalni par kristāliem, koki par kailiem stabiem, bet ielejas par tuksnesīgiem krāteriem. Kur tālāk? Šķiet, tālāk atliek tikai dzīvot un pieņemt esamību tās neatkārtojamajā krāsainībā (Pašportrets, 2009). Kosmoss jau kļūdas piedod, bet vai mēs tās spējam piedot paši sev?