Jau divas dienas Latvijai ir Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektors - šo, es nekautrēšos teikt, vienu no svarīgākajiem amatiem visā valstī ieņem finanšu ministra Andra Vilka (Vienotība) virzītā Ināra Pētersone. Tiktāl viss būtu skaidrs - politiķi ir saņēmuši sabiedrības mandātu rīkoties un ieceļ amatos tādus cilvēkus, kādus uzskata par vajadzīgu. Turklāt Pētersone, ielūkojoties viņas CV, tiešām izskatās pēc kārtīgas profesionāles - nodokļu jomā strādājusi gandrīz 20 gadu, vadījusi dažādas ieņēmumu dienesta struktūrvienības un līdz pašreizējam postenim izaugusi no pašas apakšas. Patiesībā nav pat kur piekasīties.
Taču šajā stāstā nedaudz pārsteidz kas cits - tas, ka faktiski nenotika nekāda publiskā diskusija par šī supersvarīgā amata kandidātiem. Nebija arī kandidātu sacensības - tādas, kurā katrs piedāvātu savu dienesta attīstības vīziju un politiķiem pēc garām diskusiju un strīdu stundām nāktos izvēlēties labāko.
Jā, neoficiāli tika minēts, ka atsevišķi Vienotības darboņi vēlētos šajā amatā redzēt Finanšu policijas pārvaldes direktoru Kasparu Čerņecki, taču tas palika tikai runu līmenī, un tā arī neuzzinājām, kāds būtu Čerņecka skatījums uz dienesta nākotni. Oficiāli uz amatu kandidēja tikai Pētersone un tajā arī tika apstiprināta.
Identiska situācija izvēršas saistībā ar citu svarīgu amatu - Latvijas Bankas (LB) prezidentu. Uz posteni pretendē vienīgi pašreizējais centrālās bankas vadītājs Ilmārs Rimšēvičs, kurš savas LB attīstības vīzijas prezentēšanā ir visai skops. Tā teikt - nav jums par to daudz jāinteresējas, ko gribēšu, to darīšu, un punkts. Es, protams, nesaku, ka Rimšēvičs nevarētu būt labākais kandidāts, tomēr vismaz kādu diskusiju dzirdēt gribētos - neticas, ka nevienam speciālistam visā valstī nav alternatīva skatījuma uz LB attīstību. It īpaši ņemot vērā, ka Rimšēviča darbs pēdējos gados ticis arī diezgan būtiski, lai neteiktu vairāk, kritizēts.
Vērotājam no malas varētu pat šķist, ka sabiedrību tā īsti nemaz neinteresē, kas ieņem šos svarīgos amatos. Mēs labāk izvēlamies mēnešiem ilgi cepties par tādiem amatiem kā, piemēram, Latvijas Nacionālās operas (LNO) direktors. Par to teju katram ir savs viedoklis, uzskati un pārliecība. Lai gan, būsim godīgi, tāda VID ģenerāldirektora ikdienas lēmumi uz mums visiem atstāj neskaitāmas reizes lielāku ietekmi nekā LNO direktora lēmumi, kuru sekas faktiski 100 procentos gadījumu neizjūtam vispār. Ar to es, protams, nevēlos noniecināt LNO un tās vadītāja darbu, tomēr kaut kādam samērīgumam ir jābūt. Un visi tikai iegūtu, ja uz svarīgiem, katra cilvēka dzīvi ietekmējošiem valsts amatiem notiktu kandidātu sacensība, kurā būtu skaidrs, ko tad katrs kandidāts, nonācis postenī, grasās darīt.