Strukturālās reformas ir jēdziens, kas parādījās saistībā ar starptautisko aizdevumu un aizdevēju prasībām, kad bija pilnīgi skaidrs, ka ir jāsāk mazināt valsts izdevumus. Strukturālās reformas nozīmē, ka ir jāveic būtiskas izmaiņas visās svarīgākajās valsts politikas jomās. Tām jānotiek ar mērķi mazināt ekonomiskās lejupslīdes sekas, neaizmirstot, ka iedzīvotājiem ir tiesības saņemt kvalitatīvus pakalpojumus, valsts konkurētspējai ir jāpieaug, bet uzņēmējdarbības administratīvajiem šķēršļiem - jāsamazinās. Strukturālās reformas nozīmē valsts pārvaldes efektivitātes paaugstināšanu. Valsts kanceleja (VK) darbu pie valsts pārvaldes optimizācijas plāna sāka Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdības laikā, tagad tas ir papildināts. Plāns balstās uz ministriju padotības iestāžu skaita optimizāciju. Daļa valsts aģentūru ir pārtapušas par kapitālsabiedrībām, tomēr sistēma ir centralizēta un kopējais aģentūru skaits ir samazinājies no 76 uz 28.
Kā skaidrojat to, ka vispār tika pieļauta tik daudzu aģentūru izveide? Piemēram, kāda jēga veidot īpašu aģentūru, lai Latvijā risinātu jautājumus, kas saistīti ar kalnu slēpošanu?
Valsts pārvalde tika paplašināta mākslīgi. 2004.gadā Latvija iestājās ES un, ieviešot dažādas ES direktīvas un regulas, pastiprinot kontroli, valsts aparāts uzblīda. Otra lieta ir ES struktūrfondi. Katra nozare uzskata par savu pienākumu pati administrēt savus struktūrfondus.
Tajā pašā laikā sabiedrībā valda uzskats, ka aģentūras tika radītas arī tādēļ, lai radītu darbvietas kādiem vajadzīgiem cilvēkiem. Tas ir mīts?
Neizslēdzu, ka varēja būt arī šāds aģentūru veidošanas princips. Protams, politiskajās partijās aktīvi darbojas cilvēki, kuriem bija nepieciešams atrast vietu. Jo vairāk aģentūru, jo vairāk vadītāju. Tagad aģentūras un valsts pārvaldes iestādes galvenokārt tiek koncentrētas tāpēc, ka ir krasi samazinājies naudas daudzums, ko var atvēlēt valsts pārvaldei. Nav pierādījumu, ka aģentūras būtu veidotas, lai sagādātu vietas politiķiem pietuvinātiem cilvēkiem, bet neizslēdzu, ka tā varēja notikt.
Cik daudz īsti ļauj ietaupīt brīvo amata vietu likvidācija valsts pārvaldē un citi tā dēvētie taupības pasākumi?
Pagājušā gada vidū Latvijā bija 223 valsts pārvaldes iestādes ar 63,7 tūkstošiem amata vietu, uz pagājušā gada vidu jau bija samazināti aptuveni 8000 amata vietu. Ministriju centrālie aparāti ir samazināti aptuveni par 30%, un tas ir ļoti daudz.
Pērnruden premjers Valdis Dombrovskis (JL) valdības ārkārtas sēdē iepazīstināja ar ziņojumu, kurā bija norādīts, ka valsts pārvaldē nodarbināto skaits pret kopējo iedzīvotāju skaitu tiks vēl samazināts. Kas jāsaprot ar valsts pārvaldē nodarbinātajiem?
Valdības sektorā strādājošo skaits ir aptuveni 205 tūkstoši cilvēku, un pagājušā gada septembrī tie bija 9,07% no iedzīvotāju skaita. Tajā ietverti pašvaldībās un to institūcijās strādājošie, civildienestā, Valsts prezidenta kancelejā, Saeimā, Valsts kontrolē un citās neatkarīgajās institūcijās, Iekšlietu ministrijas struktūrās strādājošie, diplomātiskā dienesta darbinieki, Valsts ieņēmumu dienestā nodarbinātie, Nacionālo bruņoto spēku karavīri, arī skolotāji un Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas darbinieki, medmāsas, ārsti un valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībās strādājošie.
Pat, piemēram, Stradiņa slimnīcas sanitāres?
Tieši tā. Reforma paredz līdz 2013.gadam valdības sektorā strādājošo skaitu samazināt no 9,07% uz 8% no kopējā iedzīvotāju skaita. Šobrīd skaitliski lielākā valsts sektorā nodarbināto daļa strādā pašvaldībās un to institūcijās. Neraugoties uz administratīvi teritoriālo reformu, pašvaldībās ar administratīviem lēmumiem nodarbojas daudz vairāk cilvēku nekā centrālajā valsts pārvaldē.
Tad reforma nav sasniegusi savu mērķi?
To varēsim izvērtēt februārī, kad būs saņemti aktualizētie skaitļi, taču pieņemu, ka pašvaldību administratīvo aparātu samazinājums nebūs tik liels, kā tika cerēts. Iedzīvotāji sagaida, ka no pašvaldībām varēs saņemt kvalitatīvus pakalpojumus. Tomēr, ja tiek runāts par atteikšanos no valsts funkcijām, tad varbūt jāvērtē iespējas atteikties arī no daļas pašvaldību funkciju.
Gatavojot 2010.gada budžetu, tika apzināts vairāk nekā 1000 no budžeta finansētu funkciju, taču nav notikusi atteikšanās ne no vienas funkcijas. Kāda jēga bija aicināt sabiedrību vērtēt šīs funkcijas?
Pirmajā etapā šīs funkcijas tika uzskaitītas, jo nebija skaidras metodikas, kā ministrijas var aprakstīt savas funkcijas. Tāpēc funkcijas tika vērtētas, neesot īstai skaidrībai par to, kas notiks, atsakoties no kādas funkcijas. Labklājības ministrija daļu funkciju ir nodevusi nevalstiskajam sektoram. Turklāt Finanšu ministrija, gatavojot 2010.gada budžetu, skatījās, kāds ir bijis valsts pārvaldes, sociālo partneru un sabiedrības vērtējums par konkrētām funkcijām, un tas atspoguļojās arī budžeta piešķīrumā.
Tautas partija jau vairākkārt aktualizējusi jautājumu par VK un Tieslietu ministrijas (TM) funkciju pārklāšanos, norādot, ka TM varētu pārņemt tiesību aktu izvērtēšanu. Kādēļ VK nepiekrīt šādam ierosinājumam?
Valdībā katrs ministrs aizstāv savas nozares politiku, bet Ministru prezidents ir atbildīgs par visu šo politiku īstenošanu. TM galvenā rūpe un atbildība ir tieslietu politika, nevis tiesību aktu izvērtēšana. Tiesību politika ietver tiesas, maksātnespējas jautājumus, Valsts zemes dienesta un ieslodzījuma vietu pārraudzību. TM tiesību aktus izvērtē, un tās politiski ieceltais vadītājs - ministrs - Ministru kabinetā aizstāv savas ministrijas atzinumu. Turpretī VK tiesību aktus vērtē pēc to satura. Ja Ministru prezidents ir atbildīgs par valdības darbu kopumā, viņš nevar pamatoties tikai uz viena politiķa - tieslietu ministra - piedāvāto atzinumu.
Tātad, realizējot TP ierosinājumu, tieslietu ministra ietekme valdībā nesamērīgi pieaugtu?
Absolūti! Taču nevar balstīties uz vienu politisko spēku, ir jābalstās uz Ministru kabineta kopīgo atbildību. VK dokumentus vērtē pavisam citādi nekā TM. Kad tiesību akti nonāk Valsts sekretāru sanāksmē un nodoti diskusijai visās citās ministrijās, TM, tāpat kā visas citas ministrijas, dod savu atzinumu. VK vērtē to, kā konkrētais akts izskatās valsts pārvaldes kontekstā kopumā, un ir atbildīga arī par atzinumu sagatavošanu Ministru prezidentam. Šie atzinumi tiek sagatavoti, neraugoties uz premjerministra politisko piederību un neatkarīgi no dažādu nozaru politiskajiem uzstādījumiem. Nevienai nozarei nevar pārmest, ka tā vēlas panākt labākus nosacījumus, tādēļ VK uzdevums, gatavojot atzinumus Ministru prezidentam, ir parādīt, kur ir prioritātes, nevis izcelt vienu vai otru nozari.
Jūsuprāt, ir normāli, ka daudzi normatīvie akti līdz apstiprināšanai valdībā nonāk tikai pēc gada vai vairāk, bet citi tiek pieņemti steigā, nedomājot, kā izmaiņas tiks administrētas?
Tas nav normāli. Varu minēt piemēru, kas velkas jau gadiem. Tās ir izmaiņas, kas skar suņu un kaķu astu un ausu kupēšanu. Tajā pašā laikā ir neiedomājami daudz steidzamu Ministru kabineta lietu, kuras nav atbalstījusi nedz VK, nedz TM. Dokumenti no ministrijām atnāk nesagatavoti, atzinumus nevar paspēt sagatavot. Ir gadījies, ka valdībā tiek skatīti dokumenti, par kuriem nav ne TM, ne Finanšu ministrijas atzinuma.
Saistībā ar Satversmes tiesas spriedumu tā dēvētajā pensiju lietā ir izskanējis viedoklis, ka daļa atbildības jāuzņemas arī VK. Jūs tam piekrītat?
Gan VK, gan TM tika vērusi valdības uzmanību uz to, ka ir iespējamas problēmas. Politiskais lēmums bija neņemt vērā šo atzinumu. 2009.gada jūnijā bija ārkārtīgi svarīgi savākt 500 miljonus latu, un pensiju samazināšana bija viens no veidiem, kas ļāva to ātri izdarīt. Ja tas nebūtu izdarīts, mēs nebūtu tur, kur esam šodien. Mēs būtu Īslandes situācijā. Arī Labklājības ministrija toreiz brīdināja, ka saistībā ar pensiju samazināšanu ir iespējamas problēmas, bet politiskais lēmums bija tāds, kā bija. Tā bija ļoti smaga izvēle. Valdība nevarēja lemt savādāk, tie 500 miljoni latu bija jāsavāc, lai Latvija varētu saņemt starptautisko aizdevumu un dzīvot tālāk. Es nesaku, ka tas bija pareizs lēmums, bet tas bija vienīgais iespējamais lēmums.