Politiķi nereti sūdzas par sabiedrības pārliecīgu pesimismu - gan vērtējot tieši politisko varu Latvijā, gan valsts funkcionēšanu vispār. Var piekrist - mēs bieži vispārinām, pēc atsevišķiem nejēgām vai maitām spriežam par visu profesionālo grupu utt. Tomēr dažkārt valsts pārstāvju vienaldzība, trulums, varētu pat teikt - ļaunums sasniedz kaut kādu metafizisku līmeni, kas naidīgo attieksmi izskaidro.
Pilnīgi nejauši saskāros ar kādas kundzes, Elgas Klēģeres, bēdu stāstu. Īsi: tas aizsākās jau 2006. gadā, kad mediķi viņai veica neprasmīgu kreisā ceļa locītavas endoprotezēšanu. Nelietošu profesionālo terminoloģiju, bet to, ka konkrētu mediķu vainas dēļ cilvēkam - pat pēc atkārtotām operācijām, kas, atvainojiet, arī nav izprieca, - kļuvis sliktāk, apliecina kaudze ekspertīžu, izziņu utt. Tāpat arī to, ka cilvēkam faktiski ir pārlauzta dzīve - viņš nevar pārvietoties bez asistenta, viņš izkrīt no darba tirgus utt. Tiktāl domstarpību it kā nav.
Atbaidošais sākas tad, kad sieviete vēlas saņemt kompensāciju par fiziskajām un morālajām ciešanām. Tas, ka šis process velkas gadiem (pēdējais dokuments, kas manā rīcībā, ir pērnā gada rudens Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas spriedums), arī nepārsteidz - murgaini, protams, bet... Tas, kas patiešām, kā žargonā saka, uzvelk, ir «argumentācija» par izmaksājamo summu. Juristu terminoloģijā tas, protams, skan citādi, tomēr jēga ir šāda: mēs visu saprotam, jūs esat smagi cietusi, bet valstij ir tik naudas, cik ir; cik nu kaut kur atradām, tik dodam.
Jāpiezīmē, ka šis sērīgais tonis jo krāšņi izskatās, ja ņem vērā, ka lietā iesaistīts bijušais ķirurgs Valdis Zatlers - cilvēks, kurš ar askētismu pats savos tēriņos, ja maksātājs ir valsts, neizceļas. Summas apmēram sakrīt - kas vienam par vīna skapi, tas otram par sabojātu veselību...
Minēto kundzi dzīvē esmu saticis tik dažas reizes, tāpēc neizlikšos, ka spēju iejusties viņas situācijā, turklāt šis, baidos, nav vienīgais gadījums.
Tracina lēmēju loģika kā tāda, jo tā bez pārspīlējumiem noved līdz šādai hipotētiskai situācijai - ja valsts attiecībās ar pilsoni var atsaukties uz kaut kādiem makroekonomiskiem skaitļiem, tā faktiski var darīt visu. Nogalināt, sakropļot, pazemot un pēc tam teikt - jā, kļūdījāmies, bet mums nav naudas, lai kaut šādi samaksātu par nodarīto. Ģeniāli. Un kā būtu, ja pilsonis lietotu tādu pašu loģiku? Jā, es saprotu, ka man ir pienākumi - maksāt nodokļus, aizstāvēt savu valsti ar ieroci rokā utt. -, bet, saprotiet, es kaut kā šobrīd nevaru to atļauties, man ir svarīgāki tēriņi un darīšanas. Vai vēl šerpāk: jā, es izdarīju noziegumu, bet ņemiet vērā manu «objektīvo situāciju», līdz ar to es nekādu sodu par savu noziegumu izciest negrasos. Iespējama situācija? Protams, ka ne. Tad ar kādām tiesībām tā uzvedas valsts?
Man ir zināms priekšstats par budžetu un finanšu plūsmām - pilnīgi iespējams, ka pietiekošu resursu kompensācijām, ņemot vērā šādu nelaimīgu situāciju neprognozējamību, tiešām nav. Bet kāpēc valsts nevar apņemties adekvātas izmaksas veikt kaut vai pakāpeniski, sastādot grafiku utt., nevis demonstrēt, ka indivīds ir pilnīgi bezvērtīgs valstij, ka tai ir leģitimētas tiesības darīt ļaunu?