Valdības vadītāja meklējumi nonākuši tajā dīvainajā stadijā, kad politiķi raujas ēnā, bet sabiedrība caur sociālajiem medijiem un zvaniem uz radio tiešraidēm rosina un vērtē augstā amata cienīgos. Viss jau būtu labi, ja ne pretruna, kas «talcinieku» pienesumu diemžēl padara par bezvērtīgu. Proti, mēs visi esam tendēti uz to, lai premjera amatā būtu labākais no labākajiem, gudrākais no gudrākajiem utt., bet politiskās spēles noteikumi ļauj izvēlēties vien to, kurš var savākt Saeimas vairākuma atbalstu valdības apstiprināšanai. Tātad visu nosaka matemātika, kā reiz teica šobrīd bieži pieminētā Solvita Āboltiņa.
Un šajā kontekstā - viens aspekts, kas ikvienam, vērtējot partiju izredzes valdības veidošanas laikā, būtu noteikti jāņem vērā. Nupat gada sākumā bija publicēti politisko organizāciju popularitātes reitingi, arī Dienā tie bija lasāmi, un laikam tā iespaidā bieži dzird sakām: ko nu šie raujas (tas pamatā par Vienotību un tās līderi) pie valdības veidošanas, tiem taču nekas vairs nespīd, sabiedrības uzticība notērēta... Bet neaizmirsīsim, ka vēlēšanas ir vien pēc divarpus gadiem; reitingi gan atspoguļo sabiedrības attieksmi pret ievēlētajiem politiskajiem spēkiem, taču to pozīcijas parlamentā nekādā veidā nemaina. Proti, ne jau no partiju popularitātes vai nepopularitātes reitingiem, bet gan no to Saeimas frakciju lieluma atkarīgs, kurš kuru laiž vai nelaiž pie valdības galda.
Bet amati valdībā ir viens no būtiskākajiem administratīvo resursu instrumentiem priekšvēlēšanu cīņā. Ja līdz vēlēšanām atlikušajā laikā tos prasmīgi izmanto, protams. Un tieši tāpēc nevedas ar to valdības veidošanu - nav viegla lieta konkurentiem «ieskapēt» visu atbildību, sev paņemot lauru plūkšanu vien. Galda pretējā pusē taču arī muļķi nesēž.
Teiksiet - politiķi domā par sevi vien, ne par valsti? Bet vai tas kāds pārsteigums? Spilgts piemērs ir jaunievēlētais Carnikavas novada domes priekšsēdētājs Imants Krastiņš, kurš intervijā portālā Apriņķis.lv tos, par kuru interesēm rūpējas pirmāmkārtām, saliek skaidrā secībā, attiecīgi pielīdzinot vēlētāju kopumam: «katrs no novada domē ievēlētajiem deputātiem ir personība, kuram draugi, radi un kaimiņi jeb Carnikavas novada iedzīvotāji no kopumā 11 novada ciemiem ir deleģējuši realizēt savas vajadzības». Protams, ne jau šis pašvaldības censonis ir tas, kura pausto var vispārināt uz visiem, taču... vai tad lielās politikas personāžu uzvedība liecina par pretējo? Tie varbūt tik «slīpētāki», tik tieši, ko domā, neatklāj. Bet spēle jau no tā nemainās - atcerieties, kā bērnībā skaitīja: «Vāru, vāru putriņu, pieci milti katliņā; šim dos, tam dos, šim dos, tam dos, bet tam pēdējam - nekā!...»