Šādiem gadījumiem ir domāts Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonds - nostādīt uz kājām uzņēmuma vai veselas nozares darbiniekus, kuru atlaišana notikusi krīzes vai globalizācijas spiediena dēļ. Tomēr Latvija atšķirībā no Lietuvas uz naudu nav mēģinājusi pretendēt un nav pat izstrādājusi likumdošanas ietvaru, lai šiem līdzekļiem piekļūtu. Fonds pieprasa dalībvalsts līdzfinansējumu 35% apmērā, un eksperti norāda, ka valstij tā ir iespēja dot latu un pretī saņemt divus. Ministrijas atbild, ka lata patlaban nav.
«Uz ārzemēm? Nav naudas, par ko aizbraukt,» apsverot darba atrašanas iespējas, saka bijusī kokapstrādes operatore Jolanta. Dažādās Saga group struktūrvienībās viņa strādājusi kopš 2002.gada un nesaprot, kā uzņēmums varēja lojālus strādniekus nostādīt cietēju lomā, velkot garumā naudas izmaksu atlaistajiem. Viņas ģimene nu ir atstāta bez iztikas līdzekļiem, jo pēdējos divos mēnešos samaksa bijusi tikai daļēja un arī atlaišanas kompensācija nav saņemta. Pirmie ienākumi viņas ģimenes budžetā nu gaidāmi tikai 25.decembrī, kad pārskaitīs bezdarbnieka pabalstu. «Tomēr arī tas nebūs liels un neturpināsies ilgi. Tālāk ko? Bezdarbniekos jau godīgi arī pateica, ka var piedāvāt kursus, bet darbu šādam daudzumam ne. Kredītu neesmu kādu laiku maksājusi,» viņa atzīst. Viņas bijušais darba devējs bija starp spēcīgākajiem mēbeļu un to detaļu ražotājiem Baltijā. Nedienas sākās septembrī, kad Swedbank uzņēmuma ierosinājumam panākt pretī, ļaujot maksāt tikai procentus no aizņēmuma, beidzās ar bankas norīkotu apsardzi, kas bloķēja ražotnes darbu. Sākotnēji uzņēmums piemēroja bezalgas atvaļinājumus, tomēr tad paziņoja par 200 cilvēku atlaišanu Tukumā un vairāk nekā 300 saistītajā uzņēmumā Laiko, kas atrodas Mālpilī.
Cilvēku skaita ziņā krīze mēbeļrūpniekus skārusi skarbi, tādēļ asociācijas Latvijas mēbeles vadītājs Andris Plezers uzskata, ka nebūtu grūti «salasīt» pat stipri vairāk par 500 atlaistajiem. Fonda nauda būtu labi derējusi arī elektrobūvinstrumentu rūpnīcas Rebir pērn atlaistajiem 911 darbiniekiem. Lietuvā, Alītas pilsētā, piemēram, pērn tekstiluzņēmuma strādniekos caur šo fondu ieguldīti vidēji 500 eiro katrā, līdzot atlaistajiem atgriezties darba tirgū.
Latvijas gadījumā ministrijas kā galveno šķērsli min valsts nespēju līdzfinansēt 35%. «Kad šogad bija diskusijas par to, ka līdzfinansējums jāsamazina no 50% uz zemāku, Latvija uzstāja, ka tiem jābūt 30%, bet pie šiem budžeta apstākļiem arī 30% Latvija nevar atļauties,» vērtē Labklājības ministrijas Darba departamenta Darba tirgus politikas nodaļas vadītāja Ilze Zvīdriņa. Šī gan ir iespēja, kā valstij ar savu samērā mazāku piešprici tikt pie lielāka labuma, lai risinātu patlaban akūto bezdarba problēmu, uzskata DnB Nord bankas ekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš. Lai gan kā Finanšu, tā Labklājības ministrija Dienai apliecināja, ka to saprot, darbi par to neliecina - kamēr kaimiņvalsts jau smeļ no fonda, Labklājības ministrija patlaban tikai izstrādā likumdošanas ietvaru, kas ļautu piekļūt šim fondam.