Īsumā pārstāstot - no Latvijā zināmas skatuves mākslinieces Ivars Leons 2000. gadā iegādājās neremontētus bēniņus, kas skaitījušies mākslinieku darbnīca. Pēc vērienīgā remonta Rīgas pilsētas būvvalde tos pieņēma ekspluatācijā, telpām tika piešķirts dzīvokļa statuss un oficiāla adrese. Uzreiz pēc tam vīrietis tur deklarējies. Un tad lieta nonākusi līdz īpašuma tiesību nostiprināšanai zemesgrāmatā, ko Ivaram Leonam liedza. Prokuratūra bija cēlusi prasību, jo izrādījies, ka bēniņu iepriekšējā īpašniece tos bija ieguvusi prettiesiski un savas pilnvaras pārsniegušas arī iestādes, kas ļāvušas viņai šīs telpas privatizēt. Lieki teikt, ka no ASV atbraukušais latvietis šo vēsturi nezināja un arī īpašnieci viņš līdz tam neesot pazinis. No viņa neatkarīgu apstākļu dēļ izveidojās absurda situācija, sākās tiesvedības, kurās tika ierauts ne vien pats Ivars Leons, bet arī iepriekšējā īpašniece, Rīgas pilsētas valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizācijas komisija un Ziemeļu rajona izpilddirekcija.
Kopš 2004. gada Rīgas tiesas apgabala prokuratūra prokurora Laura Guļāna personā iestājas par to, lai visi darījumi, kas iepriekš veikti ar telpām, tiktu atzīti par spēkā neesošiem. Pirmās instances - Rīgas apgabaltiesas - lēmums bija skaudrs: izlikt Ivaru Leonu no telpām un atdot bēniņus (kas jau bija pārbūvēti par dzīvokli) visas kāpņutelpas dzīvokļu īpašnieku rīcībā. Lēmums tika pārsūdzēts, taču līdz nākamajam - jau Augstākās tiesas (AT) spriedumam - pagāja desmit gadu. 37 lappušu biezajā dokumentā kā puzles gabaliņi sakopoti visi fakti, uz tām attiecināmās tiesību normas un nonākts pie Ivaram labvēlīga sprieduma. Taču ar to lieta nebeidzās, jo prokurors iesniedza kasācijas sūdzību.
Kurš ieinteresēts?
Ivars Leons saka, ka, redzot prokurora centienus panākt dzīvokļa atsavināšanu, principialitāti un neatlaidību, rodoties bažas, ka kāds cilvēks vai personu grupa ieinteresēta iegūt remontētās telpas savā īpašumā. Prokurors L. Guļāns sarunā ar Dienu šādu pieļāvumu noliedz: «Tas noteikti tā nav. Prasība celta, lai patiešām novērstu pieļauto likumpārkāpumu un nodrošinātu tiesību normu ievērošanu.» Visa sāls esot tajā, ka bēniņu telpas pirms to pārdošanas tikušas nelikumīgi privatizētas, neizpildot nosacījumu tos pārbūvēt un nodot ekspluatācijā. Privatizācija notikusi vienīgi uz inventarizācijas akta pamata, kur bēniņi nepamatoti nosaukti par mākslinieku darbnīcu. Prokurors saka: «Protams, var vērtēt, ka arī Rīgas domes (RD) rīcība nebija tiesiska, un, ja RD būtu rīkojusies tā, kā likums paredz, tad privatizācija nebūtu notikusi un prasības, visticamāk, nebūtu bijis.» Jāatzīmē, ka Rīgas pašvaldība tiesas procesā vienlaikus ir gan prasītāja, gan atbildētāja.
Neskatoties uz minētajām peripetijām, AT atzina, ka Ivars Leons, pērkot dzīvokli, rīkojies labticīgi - viņš nezināja lietas apstākļus, tāpēc viņa īpašumtiesības ir aizsargājamas. Prokuratūras viedoklis šajā jautājumā ir atšķirīgs - tobrīd, kad Ivars Leons iegādājās īpašumu, tas nebija izbūvēts un nodots ekspluatācijā: «Viņam vajadzēja zināt, ka šādas telpas nav nedz privatizējamas, nedz atsavināmas, jo tās ir dzīvokļa īpašniekiem piekrītošā kopīpašumā esoša mājas daļa.»
No tiesu materiāliem un prokurora teiktā var pieļaut, ka skatuves māksliniece gribēja iegūt naudu par telpām, ko bija nelikumīgi privatizējusi, un apzinājās šo faktu. Tas nozīmē, ka no ASV iebraukušais, Latvijas likumdošanu un iespējamās krāpnieciskās shēmas nepārzinošais I. L. Štelmahers «iekrita».
Zina tikai mēnestiņš
Pirkuma līgumu sastādīja zvērināta notāre, un Ivars Leons paļāvies - tiesu sistēmas darbiniece brīdinātu, ja redzētu, ka īpašniece to ieguvusi, apejot likumu. Taču, tā kā Rīgas Ziemeļu rajona izpilddirekcija un dzīvojamo māju privatizācijas komisija bija pārkāpušas savas pilnvaras, ļaujot māksliniecei privatizēt bēniņus, reģistri par nelikumībām neliecināja. Latvijas Notāru padomes rīkotājdirektore Vija Piziča, iepazīstoties ar konkrēto gadījumu, norāda, ka zvērināts notārs savā darbībā vadās pēc īpašuma tiesību apliecinošiem dokumentiem un nevar konstatēt, vai likumīgs bija dzīvokļa privatizācijas process: «Notārs nav tiesīgs apšaubīt kompetentas iestādes izsniegta dokumenta pamatotību.» Turklāt 2001. gadā vēl bijusi spēkā kārtība, ka notārs pārbaudīja klientu identitāti, rīcībspēju un gribu noslēgt darījumu, kā arī pārliecinājās, ka klienti iepazinušies ar parakstāmā dokumenta saturu. Padziļināta izpēte pie šī apliecinājuma veida neesot bijusi jāveic, norāda V. Piziča.
Tikmēr lieta gaida savu kārtu AT Civillietu departamentā, kas vērtēs prokurora iesniegto kasācijas sūdzību. I. L. Štelmahers savas īpašumtiesības varēs nostiprināt tad, ja AT atzīs, ka pārsūdzētais spriedums bija likumīgs un pamatots. Jautājums - kad tas notiks un vai process nevilksies vēl pārdesmit gadu, kuru laikā uz dzimteni vecumdienas pavadīt atbraukušajam latvietim ik rītu nāksies mosties dzīvoklī, par ko viņš samaksājis, bet kas nepieder viņam. Ivara pacietības mērs esot pilns, tomēr sarunā ar Dienu viņš izsaka asprātīgas replikas un ar savu amerikāņu akcentu saka, ka iznākumu «zina tikai zilais mēnestiņš»: «Esmu darījis visu, kas manos spēkos, un tagad tikai jācer, ka dzīvošu pietiekami ilgi, lai sagaidītu šī murga izbeigšanos.» Līdz lietas iznākumam Ivars Leons dzīvokli nedrīkst nedz novēlēt, nedz atstāt mantojumā. Viņš vērsās Tieslietu ministrijā, kur Tiesu sistēmas politikas departamenta direktore Inita Ilgaža viņam atbildēja, ka izskatīšanas datums lietām ar kasācijas sūdzībām - kā šajā gadījumā - tiek noteikts atsevišķi, tiesai vai tiesnesim izvērtējot lietas apjomu, juridisko sarežģītību un citus apstākļus. Viņa arī norādīja, ka Ivars Leons ir tiesīgs vērsties tiesā ar lūgumu, lai lietu izskata ātrāk. Šādai vēlmei jānorāda pamatojums.
Tikmēr Valsts nekustamajiem īpašumiem pēdējo divu gadu laikā kā bezīpašnieka, bezmantinieka vai konfiscētā manta nodoti 23 īpašumi, informē iestādes pārstāve Jolanta Grāmatniece. Savukārt RD pēdējos piecos gados pārņēmusi 15 dzīvokļus un vienu daudzdzīvokļu ēku. Kā skaidro RD īpašuma departamenta pārstāve Baiba Gailīte, «tie nodoti pašvaldības funkciju realizēšanai Mājokļu un vides departamentam».
Kas notiks ar Ivara Leona mansarda dzīvokli, ja prokuratūra panāks savu? Diezin vai pārējo dzīvokļu iemītnieki dosies turp izkārt slapjo veļu. Prokurors L. Guļāns saka: «Tas nevar būt šķērslis, lai šis likumpārkāpums un citu personu tiesību aizskārums tiktu novērsts.»
Karogs pār pilsētu
Ivars Leons piedzima 1939. gadā un piecu gadu vecumā kopā ar vecākiem devās bēgļu gaitās. Astoņus gadus nodzīvojuši darba nometnē Vācijā, kur viņa tēvs gājis meža darbos, bet māte tīrījusi kritušo karavīru formastērpus. 1952. gadā kuģis ģimeni aizvedis uz jeņķu zemi, kā ASV dēvē vīrietis. Tur viņš apguvis politikas zinātni un ekonomiku, daudzus gadus strādājis Klīvlendas pilsētas valdības namā.
Viņš izskaitļojis, ka tiesājas piektdaļu dzīves, un tas viss valstī, kurā ilgojies dzīvot visu darba mūžu, taču dažādu iemeslu dēļ toreiz nav varējis uz šejieni pārcelties. Tomēr pilnu krūti iesaistījies latviešu diasporas pasākumos, spēlējis teātri. Kādā 18. novembrī septiņdesmitajos gados viņš ar pilsētas mēra atļauju uz Klīvlendas rātsnama uzvilcis Latvijas karogu, šis notikums iemūžināts vairākos fotoattēlos, ko Ivars Leons ar lepnumu rāda Dienai. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas viņš šurp braucis visos atvaļinājumos un atzīst, ka, neskatoties uz to, ka ASV nodzīvojis lielāko daļu mūža, piederīgs vienmēr juties tikai Latvijai.