Pēc dziesmas Uijā, uijā nikni vilki mazi bērni uz grupas līderi Juri Kaukuli veikalos rādījuši ar pirkstiem: re kur uijā, uijā iet. «Dziedot tautasdziesmas ar vārdiem, kas krietni vairāk nekā simts gadu veci, un, ja tā patīk cilvēciņiem, kas dzīvos nākotnē, tad jau tur kaut kāda caurlaika lieta sanāk - šīs dziesmas dzīvos pāri laikam,» domā Kaukulis.
Bērni sēdēja un klausījās
Paralēli Dzelzs vilks sarakstījis mūziku vairākām Dailes teātra izrādēm, pašiem uzstājoties uz skatuves ne vien kā mūziķiem, bet reizēm arī kā aktieriem. Pašlaik jau spēki tiek dalīti - grupas bundzinieka Mārča Judža sarakstītā mūzika skan jaunajā Oskara Koršunova izrādē Izraidītie, un uz skatuves tā tiek atskaņota ar grupu, kurā spēlē arī Dzelzs vilka basists Kārlis Alviķis. Savukārt Kaukulis, kura dziedāšanas maniere daudziem ilgi nebija pieņemama, jo ir patiesa, nevis samākslota (runājošs Kaukulis izklausās tieši tāpat kā dziedošs), kopā ar taustiņinstrumentālistu Kasparu Tobi uzrakstījuši mūziku un spēlē jau devītajā horeogrāfes Olgas Žitluhinas dejas izrādē Ārā. Tuvākā iespēja noskatīties šīs izrādes būs Zirgu pastā 29. janvārī.
Jau sen ieteicu Jurim kā gādīgam divu bērnu tēvam, ja jau tādi teksti kā «Mēs bijām kā ledus, kas kusa, sūcoties neauglīgajā zemē...» saistībā ar dzīvesveida izmaiņām kļuvuši neaktuāli, uzrakstīt bērnu rokoperu, un arī kaut kas tāds pašlaik ir tapis - Juris sarakstījis mūziku Leļļu teātra izrādei Makss un Morics Aspazijas tulkojumā - šoreiz aktieri paši spēlēšot uz dažādiem jocīgiem instrumentiem un dziedāšot. «Tas ir tik jautri! Divi forši nešpetni čaļi, kuriem nepatīk ne mietpilsoņi, ne baznīca. Bērniem bija atnākuši draugi, kad rakstīju dziesmas - visi sēdēja, klausījās,» pēkšņi pirms tam sarunas laikā mierīgais Kaukulis runā ar lielu aizrautību un nodzied dziesmu par āzīti.
Ieguvums - Ieva
Tomēr doma par atgriešanās pie saknēm arī nav mesta pie malas - nesen notikušas sarunas ar Dzelzs vilka sākotnējo basistu un neiztrūkstošo dalībnieku Armandu Butkeviču, kurš jau vairākus gadus grupā nespēlē, par vecās - smagās, albumu Mirušās kaijas un Palodze programmas restaurēšanu kādā koncertā.
2014. gada sākuma galvenā aktualitāte ir divi pagājušā gada nogalē iznākušā Dzelzs vilka Jauno Jāņu Orķestra albuma Kālabad koncerti Siguldas novada Kultūras nama kino zālē 18. un 19. janvārī plkst. 19.30. Par paplašinātā grupas sastāva dzimšanas dienu var uzskatīt 2012. gada Jāņus, kad tas pirmo reizi uzstājās Siguldā, kur dzīvo lielākā daļa Dzelzs vilka dalībnieku.
Valērijs Cīrulis, kas orķestrī papildina grupas sastāvu, patiesībā ir atgriezies dalībnieks - viņš ir dziedājis Vilkā tā pirmsākumos, kad Juris Kaukulis to vēl neiedrošinājās darīt un tikai spēlēja ģitāru. Absolūta jaunpienācēja ir dziedātāja un vijolniece Ieva Strode, kuru Juris pamanījis, kopā ar grupu Miglas asni uzstājoties festivāla Bildes veterānu un jauno mūziķu kopprojektu koncertā. «Kad Ieva atnāca pie mums uz mēģinājumu, spēlējām Suņi rēja, vilki kauca, un viņa uzreiz nospēlēja uz vijoles tādu rifu, kas bija tik oriģināls, it kā es pats to būtu izdomājis. Tad arī sākām darboties. Tad nāca ideja, ka vajadzētu dziedāt ne tikai vīriešiem, bet ka orķestrī vajadzētu arī meitenes balsi, un tad uzrakstīju dziesmu, kur viņa dzied solo. Viņa mūsu ansamblim ir liels ieguvums,» stāsta Juris.
Par labskanīgo jaunā albuma nosaukumu arī ir atsevišķs stāsts: «Tik labi mutē gūlās iekšā nevis tas «kāpēc», bet «kālabad», kas jau skan kā tāds rituāls! Kā tas viss radās? Man bija ideja dziesmai, bija akordi. Vienkārši sēdējām kafejnīcā pēc mēģinājuma ar Kasparu un Valēriju. Un es pēkšņi saku: ejam atpakaļ uz studiju uzspēlēt - man nelika mieru tā dziesma. Kaspars vienkārši paņēma vāles un pa celma bungu sita rifu, un mēs abi ar Valēriju kliedzām virsū tos bļāvienus, un bija skaidrs, ka albumam būs tāds nosaukums. Daudzi cilvēki, kuri ļoti labi pazīst folkloru, nekādi nevarēja noticēt, ka latviešu folklorā varētu būt tāds teksts: otra vīra līgaviņa, nāc ar mani uzdancot. Šur tur kaut kas ir pielikts klāt, jo galu galā latvietis es esmu un arī varu rakstīt tautasdziesmas, bet pamatā visi teksti ir sakombinēti no dainām.»
Talkā nāca Gints Sola
Tagad ir pagājuši trīs mēneši kopš studijas, bet Juris saka, ka neesot bijis skaidrs, vai tas ieraksts vispār beigsies. Katrs gribējis spēlēt pirmo vijoli - notikusi rīvēšanās un stumdīšanās. Sākumā divās dienās ierakstījuši visu tāpat kā koncertā, bet pēc tam nav gribējuši pat paši to klausīties. «Tie aranžējumi ierakstā īsti negūlās sirdī. Tad nāca talkā Gints Sola. Sākām visu no sākuma - Gints daudz palīdzēja - viņš ir producents tai skaņai, kas dzirdama albumā. Izvairījāmies no visādiem elektriskiem instrumentiem - tas ir dzīvs skanējums,» albuma tapšanas smalkumos dalās Kaukulis, kurš sev kā instrumentu atklājis arī vismaz simt piecdesmit gadu vecu savas vecvecmammas veļas jeb robu dēli. Tā nu tagad sanāk, ka savulaik viņa dzimtā uz tā mazgāta veļa, bet tagad uz tā uzrakstīta dziesma Salā jūra Daugaviņa, kas Mūzikas ierakstu gada balvā Zelta mikrofons iekļuvusi gan labāko dziesmu piecniekā, gan desmitniekā, no kura sev tīkamāko izvēlēsies veikala Alfa pircēji.
«Mājās sēdēju, mamma bija pirms dažām dienām iedevusi dēli, ko atradusi pagrabā. Viņa saka: tagad tu raksti tautas mūziku, lūk, vecvecmammas veļas dēlis - varbūt noderēs. Paņēmu to: krk, krk - sakrita kaut kā tas pantiņš, tā ģitāra un ērģeles kopā. Ļoti jauka sajūta bija to spēlēt! Beidzot pats iespēlēju arī perkusijas ierakstā - robu dēli. Smieklīgi, vai ne? Krk, krk, krk! Bet bez šī dēļa dziesma nebūtu tāda, kāda tā tagad ir.»
Koncerts