Pirmie ar ES naudu
Rojas novada Rudes centrā esošā viesnīca Rojupe savulaik, 2002. gada pavasarī, kļuva par pirmo Eiropas naudas līdzfinansēto projektu tūrisma nozarē Latvijā. Zemnieku saimniecības Madaras īpašnieks Juris Kokins pirmais no Latvijas zemniekiem parakstīja līgumu par līdzekļu piešķiršanu turpat 60 000 latu apmērā no ES pirmsiestāšanās strukturālā fonda SAPARD. Izmantojot līdzfinansējumu, tolaik tika veikta viesnīcas otrās kārtas rekonstrukcija - pagrabstāvā izbūvēja divas pirtis, baseinu un atpūtas telpu viesiem, pirmajā un otrajā stāvā ierīkoja telpas svinībām un konferenču zāli. Tagad J. Kokins stāsta, ka vēlāk pieteikušies vēl vienam finansējuma, taču abu kredītsaistības jau sen atmaksātas un aizmirstas. «Nekādas lielās naudas jau otrajā reizē neņēmām, un tas jau arī nomaksāts vēl labajos laikos, tagad tik viegli vairs neiet,» skaidro viesnīcnieks.
Pirms astoņiem gadiem J. Kokins Dienai stāstījis: «Tāpēc jau ir šī [SAPARD] nauda, lai arī tādā nomaļā vietā varētu attīstīties, lai nav jāiet prom no laukiem.» Cik tas ir piepildījies, saimnieks tagad negribēja skaidrot, vien pieminēja, ka vairākus gadus uzņēmums strādājis ar stabilu peļņu, bet tagad līdzīgi kā citi tikai lēnām attopas no ekonomiskās lejupslīdes.
Izglāba paplašināšanās
Netālu no Ogresgala ciema Ogres novadā atrodas Debesu bļoda. Viesu nams, nogriežoties no šosejas, izskatās pēc nelielas lauku mājiņas, kuru izceļ tikai spilgti oranžā krāsa, taču tā patieso lielumu var redzēt, piebraucot klāt. Debesu bļodā saimnieko Māris un Sabīne Strautiņi, kuri mantotajā zemē sākotnēji vēlējušies īstenot savu sapni par lauku māju, taču, drauga viesnīcnieka pieredzes un Eiropas fondu iespējas iedvesmoti, izlēmuši būvēt viesu māju. 2006. gadā Māris ar Sabīni - toreiz vēl zaļi un bez pieredzes - atklāja Debesu bļodu, kuras būvniecībā bija izmantots arī ES līdzfinansējums vairāk nekā 40 000 latu. Gadu laikā viesu nams ir paplašināts, un tajā vēl bez saimniekiem strādā divi darbinieki. «Par Eiropas naudu uzbūvējām pamatēku ar desmit gultasvietām. Tolaik līdzfinansēja pusi no paredzētajām izmaksām, bet, tā kā no projekta iesniegšanas līdz tā realizācijai pagāja turpat divi gadi, būvniecības izmaksas tolaik bija paspējušas pieaugt pat divreiz,» stāsta Sabīne.
Kopš tā laika viesu namā daudz kas mainījies. Sākotnēji saimnieki bija orientējušies uz ģimeņu un nelielu cilvēku grupiņu uzņemšanu, taču vēlāk sapratuši, ka galvenā auditorija Rīgas tuvuma dēļ ir kāzinieki un dažādas organizācijas, kas seminārus un mācības vēlas rīkot ārpus biroja. Tādēļ, strauji krītoties pieprasījumam, par vēl 2008. gadā nopelnīto izlemts būvēt piebūvi - sarīkojumu zāles pagarinājumu ar terasi otrā stāvā, tā nodrošinot iespēju rīkot seminārus līdz pat 150 vietām pie galda un paredzot brīvu vietu arī citām aktivitātēm. «Ja mums nebūtu tapusi piebūve, mēs jau būtu bankrotējuši, jo mazo viesu namu ir daudz, bet, kolīdz ir lielāka kompānija, piemēram, 60 cilvēku, viņiem nav kur palikt. Garāmbraucošajiem ceļotājiem varam piedāvāt palikt tikai darbdienās, jo visas vasaras garumā nedēļas nogales ir aizņemtas. Brīvas ir tikai divas piektdienas augustā,» teic saimniece.
Strautiņu ģimene Latvijas Lauku atbalsta dienestā ir pieteikusi jaunu projektu, kurā paredzēts mājai piebūvēt vēl vienu spārnu.
Vietējo centrs
Atšķirībā no Ogres novadā esošā viesu nama, kurā vietējo iegriešanās ir retums, Āķagals Pāvilostas galā izveidojies par tādu kā vietējo centru. «Neesam lieli, bet esam vienīgā ēdināšanas vieta Pāvilostā. Vasarā dažkārt ir tā, ka visā Pāvilostā tukšs un kluss, bet pie mums mašīnas kā Zvejnieksvētkos. Arī ziemā, kad atpūtnieku nav un aizveram kafejnīcu, vietējie sūkstās, ka neesot kur kafiju padzert un ar draugiem privātos svētkos pasēdēt,» stāsta Āķagala saimniece Janeta Kristapsone. Ziemā viesu nams dod darbu četriem cilvēkiem, vasarā personāls nelielajā uzņēmumā ir līdz pat 20 cilvēkiem. Visi strādājošie ir Pāvilostas iedzīvotāji, strādā un papildu naudu nopelna arī studenti, kas dzimtajā pilsētā atgriežas vasarā.
Pagājušajā gadā par ES līdzekļiem iegādāts jauns ēdināšanas bloka aprīkojums un veikta vienkārša rekonstrukcija - nomainīti logi, ap māju uzlikts bruģis un vecās krāsnis nomainītas pret spēcīgākām. «Paši to droši vien arī varētu izdarīt, bet tas būtu daudz ilgāk,» saka viesnīcas īpašniece un piebilst: «Vienīgi birokrātija varētu būt mazāka, piemēram, kad pērkam krāsni, piegādātājs mums līdzi dod vienu sertifikātu, bet vēlāk institūcijas pieprasa citu. Tad atkal meklējam rokā piegādātāju un prasām, ko vajag.»