Pats Mārtiņš vēlas iegūt arī Latvijas pilsonību. «Ja Latvijā tiks pieļauta dubultpilsonība, es to izmantošu,» viņš saka. Jautāts par to, kāpēc viņam tā tik svarīga, Mārtiņš atbild: «Mana dzīve ir saistīta ar Latviju, latvietību, un pilsonība atlikusi kā pēdējā lieta, ko man vajag, lai pilnīgi justos piederošs šai valstij. Tas man ir ļoti svarīgi, lai gan varu te uzturēties tāpat, bet ar to man ir par maz...»
Lai izprastu Mārtiņu, jāzina viņa dzimtas vēsture. «Mana mamma piedzima bēgļu nometnē. No 1991. līdz 1995. gadam trimdas latvieši varēja reģistrēt savas atvases kā latviešus. Manu māti reģistrēja, bet viņa nezināja par šādu iespēju un mani un brāli nepiereģistrēja. Līdz ar to man nav Latvijas pilsonības. Lielbritānijas pilsonību ieguvu tikai tāpēc, ka man tā ir izdevīga - tomēr Eiropas pase. Latvijā esmu, pateicoties Lielbritānijas pasei, bet, lai te strādātu, man vajadzēja uzturēšanās atļauju, ko arī dabūju, jo pierādīju, ka viens no vecākiem ir latvietis. Varu te dzīvot, strādāt, bet nevaru balsot referendumos un vēlēšanās.»
Mārtiņš teic, ka jūtas piederīgs gan Austrālijai, gan Latvijai. «Austrālijai, jo nevaru noliegt to vietu, kur izaugu un piedzimu, lai gan sirdī esmu latvietis, un apzinos, ka nekad īsti nevarēšu būt tāds latvietis, kurš dzimis savā dzimtenē Latvijā,» viņš stāsta. Mārtiņš jau tagad zina, ka no Austrālijas pilsonības nekad neatteiktos, lai iegūtu Latvijas. «Tur dzīvo mana ģimene, un tomēr šo pilsonību vērtēju augstāk, arī sociālās garantijas labākas. Iespējams, ka tur atgriezīšos. Latvijas pilsonības dēļ varētu atteikties no Lielbritānijas pilsonības, ja nevarētu paturēt visas trīs.»