Nedēļas sākumā jau rakstīju par Zolitūdes traģēdijas sabiedrisko komisiju, pievēršot uzmanību jautājumam par tās apšaubāmo pārstāvniecību. Šoreiz aplūkošu to citā griezumā - vai sabiedriska komisija vispār var kalpot par efektīvāko rīku to sistēmisko problēmu risināšanai, kas atklājas, izmeklējot notikušo.
Komisijas izveides nepieciešamību trešdien aktualizējis Valsts policijas priekšnieka vietnieks Andrejs Grišins, atskaitoties Saeimas deputātiem par traģiskā notikuma izmeklēšanas gaitu. Var saprast, ka ir vesela virkne risināmu jautājumu, ar ko saskārušies policisti, bet kas nav viņu kompetencē.
Taču, kā varējām pārliecināties īsajā brīdī starp sabiedriskās komisijas izveidi un izjukšanu pērnā gada nogalē, to nav iespējams nodrošināt, vērtētājus piesaistot pilnībā no malas. Vispirms tai būtu jāiepazīst visas iesaistītās institūcijas un to rīcībā esošā informācija, tad komisija gatavotu atzinumus valdībai. Tā uzklausītu un pieņemtu zināšanai. Tad lemtu par nepieciešamo normatīvo aktu projektu sagatavošanu un virzību apstiprināšanai. Droši var prognozēt, ka visa šī procedūra aizņemtu vismaz divus trīs gadus, ņemot vērā gan gaidāmās vēlēšanas, gan ar tām saistīto valdības maiņu.
Taču sabiedrība sagaida iespējami drīzu, turklāt sistēmisku, nevis butaforisku traģiskā notikuma izvērtējumu. Un tagad arī ikvienam ir skaidrs, ka kompetentu izmeklēšanu, seku novēršanu un prevenciju nevar īstenot ar sabiedrisko attiecību kampaņas metodēm, kā mums piedāvāja.
Tāpēc drīzāk jāveido Valsts kancelejas vai vēl labāk - Ministru prezidenta biroja koordinēta starpministriju darba grupa, kurā būtu deleģētas augstas amatpersonas no visām iesaistītajām institūcijām. Ir jānodrošina, ka notikušo izvērtē un risinājumu piedāvā eksperti, kas jau ir labi informēti katrs savā jomā un kam ir pilnvaras vajadzības gadījumā piesaistīt nepieciešamos papildu speciālistus normatīvo aktu projektu sagatavošanā.
Notikušā izvērtējumu nepieciešams veikt iespējami ātri, kompleksi un kompetenti, vienlaikus piedāvājot risinājumus ar skaidriem mehānismiem to īstenošanai. Tad arī sabiedrībai būtu pārliecība, ka valsts vara pret cilvēku drošību izturas ar pilnu atbildību, ņem vērā negatīvo pieredzi un gūst no tās mācību.
Savukārt sabiedrisko uzraudzību var efektīvi īstenot tautas priekšstāvji - Saeimas deputāti -, veidojot izmeklēšanas komisiju, kas regulāri izsauktu visas iesaistītās puses atskaitīties par paveikto un veicinātu nepieciešamās likumu izmaiņas.
Ministru prezidenta atkāpšanās no amata, protams, bija skaists politiskās atbildības žests. Taču nepietiekams, lai ikvienam no mums būtu pilna pārliecība, ka vara dara visu, lai šādi notikumi neatkārtotos. Ja pseidosabiedriskās komisijas vietā pēc veikala jumta iebrukšanas tūlītēji visaugstākajā līmenī būtu izveidota valsts pārvaldes ekspertu darba grupa, pirmos tās priekšlikumus normatīvu pilnveidošanai mēs varētu sagaidīt jau patlaban. Tagad redzam, ka krietni ilgs laiks ir bezjēdzīgi nomuļļāts. Jācer, ka nākamā valdības vadītāja rīkosies efektīvāk.