Aicinām arī lasītājus sūtīt savas atmiņas par Tautas frontes dibināšanu.
Pirms vairāk nekā 20 gadiem namu Jēkaba ielā sauca par Augstākās padomes ēku, tagad - Saeima. Toreiz tauta sargāja šo namu. Ko tev nozīmēja šis nams?
Tur es toreiz varēju realizēt savu mūža sapni - nogāzt iepriekšējo varu un atjaunot savu valsti. Un kopš tā laika manā uztverē šis nams ir simbols arī tam laikam, kad tauta tiešām mūs sargāja. Protams, 20 gadi - tas ir pietiekams laiks, lai pārdomātu, un jāsaka tā, ka toreiz mēs dzīvojām zināmās ilūzijās. Vismaz man bija šādas ilūzijas, ka latviešu tautas lielākais mērķis ir būt neatkarīgiem, būt brīviem savā valstī, runāt savā valodā. Tagad, kad paaudzes ir mainījušās, mēs redzam, ka šīs vērtības ir pārkārtojušās citādā secībā - brīvība pati par sevi vairs nav tāda vērtība, ja tai nenāk līdzi labklājība. Kopš robežas vaļā, tad jau vienalga - dzīvot vienā valstī vai citā.
Acīmredzot toreiz tās bija mūsu krustceles, un tas svētākais brīdis bija 4. maijs. Kāds bija tavs ceļš līdz tai dienai?
Mans ceļš bija pilnīgi loģisks, un citādi nemaz nebija iespējams. Vienkārši man negribējās visu mūžu dzīvot kā piektās šķiras pilsonim lielajā padomju valstī. Man aiz muguras bija deviņi gadi Sibīrijā, tēvs bija desmit gadus pa lāģeriem padzīvojis, vectēvs bija tur miris. Es piederēju pie tās kategorijas, kuru padomju vara deklarēja kā likvidējamo kulaku šķiru. Tas arī tika realizēts, lai es nevarētu iegūt izglītību. Līdz jurista diplomam man pagāja 23 gadi. Nu, protams, var dzīvot tādos apstākļos, bet man nebija nekādu ilūziju, un es domāju, ka katrs cilvēks, ja mēs paskatāmies pasaulē, tomēr grib dzīvot savā valstī, runāt savā valodā, pats lemt un dzīvot tā, kā tas ir civilizētā pasaulē pieņemts, nevis totalitārā režīmā, kur visu regulē valsts vara.
Kas ir mainījies?
<..> Varbūt, ka tā bija vienīgā reize, kad tautas vairākums tiešām akceptēja mūsu padarīto un ka mēs tikām novērtēti ne tikai kopumā kā Augstākās padomes deputāti, bet arī kā indivīdi, kā konkrēti cilvēki, kuri padarījuši konkrētu darbu un kuriem par šo darbu neko nevar pārmest. Es nevaru teikt, ka tāda bija visas tautas attieksme, jo mēs ļoti labi zinām, ka vēl līdz šim brīdim ir uzskats, ka ne jau 4. maija balsojums bija pareizais un ka varbūt Latvijas neatkarību vajadzēja atjaunot savādāk. Ir nomainījušās paaudzes, ir nākuši cilvēki, kuri nav piedzīvojuši ne badu, ne apspiestību, ne nebrīvību, bet kuri tagad bauda visas brīvības un tiesības. Ir paaudze, kura vairs nevērtē cilvēku pēc padarītā, bet vērtē cilvēku pēc viņa piederības kādai konkrētai grupai. Ja tu esi politiķis un bijis vai nebijis kādreiz deputāts, tad ar to arī pietiek, lai pret šo cilvēku grupu tiktu kultivēts konkrēts viedoklis.
Tā 4. maija pozitīvā koncentrācija bija tik liela, ka deva arī spēku pārvarēt tās problēmas un grūtības, kas bija pēc tam -1991. gada janvārī, tad augusta pučā. Kā tu izjuti tos nākamos posmus līdz pat faktiskajai Latvijas atzīšanai?
Tas 4. maija veikums tomēr tika no pilsoņu vairākuma novērtēts pozitīvi. Tāpēc arī mēs janvārī, barikāžu laikā, tikām sargāti, tikām baroti un mīlēti, ja tā varētu teikt. Bet tas drīz vien izbeidzās, jo, kad pienāca augusts, tur vairs mēs nebijām noteicēji, jo mēs nevarējām prognozēt situāciju, kas šeit var notikt Latvijā, kāds virziens gūs virsroku. Bet šeit jau diktēja Maskava, un, lūk, 21. augusts, tā bija reālā diena, kad es sapratu mūsu bezspēcību, kad OMON iebrauca Doma laukumā, lai noārdītu barikādes. Tad mēs uzvarējām tikai tāpēc, ka kaut kādu iemeslu pēc viņi neatbrauca no rīta, bet viņi atbrauca pusdienlaikā. No plenārsēžu zāles es redzēju, kas notiek Doma laukumā. Mūsu atbalstītāji tika izdzenāti gan ar rungām, gan ar asaru gāzi. Es redzēju, ka pie lielajiem granīta bluķiem, lai tos aizvilktu prom, piebrauca daži bruņutransportieri ar trosēm. Spēku samērs nebija mums par labu, un faktiski man bija tāda nolemtības sajūta - ir jāpagūst pieņemt šo dokumentu (puča laikā tika pieņemts konstitucionālais likums, saskaņā ar kuru atcēla pārejas periodu un Latvija tika pasludināta par neatkarīgu valsti - red.), lai neatkārtotos 1940. gads, lai nākošajām paaudzēm nebūtu nekādu šaubu par to, ka šeit ir notikusi vardarbība jau pret neatkarīgu valsti pretēji likumdevēju gribai, pretēji arī tautas gribai. Faktiski mans noskaņojums bija tāds, ja nu tūlīt nepieliks pie sienas, tad uz ilgiem gadiem mūs aizsūtīs diezgan tālu prom.
<..>Tas ir būtiski - vispirms vērtēt, ko tu pats dari, pieņemt lēmumus, nevis meklēt un skatīties, ko citi dara.
Jā, tas ir bijis mans princips jau no vidusskolas laikiem. Esmu trīs reizes studējis Juridiskajā fakultātē, un starp maniem kursa biedriem ir cilvēki, kuri strādājuši ļoti dažādos amatos. Arī stūra mājā, citās represīvās struktūrās. Un, būdams opozīcijā pret pastāvošo iekārtu, es nekad neesmu pārmetis šiem cilvēkiem, ka viņi ir izvēlējušies citu ceļu, ka viņi ir izmantojuši tās iespējas, ko viņiem šī iekārta ir devusi, un tāpēc es arī nevarēju pārmest nevienam no saviem kolēģiem deputātiem, ja kādam bija atšķirīgs balsojums, atšķirīgi uzskati, jo mēs bijām šajā amatā ar mūsu pilsoņu gribu ievēlēti. Un noteicošais ir - vai nu es strādāju un pildu to, ko mani vēlētāji ir gribējuši panākt, tātad manai šķirai piederīgie, un man nav pamata pārmest, ka kāds cits atkal savukārt savu vēlētāju interesēs vairāk ir strādājis.
OMON un citu specvienību izvadīšana no tām ēkām, ko viņi bija ieņēmuši - Radio, Televīzija -, kā tas izskatījās?
Es domāju, ka tie zēni ar zilajām beretēm, kurus mēs izvadījām no Radio mājas, varētu saviem bērniem un bērnubērniem stāstīt, cik latvieši ir jocīgi cilvēki. Kad mēs iegājām Radio mājā, ēka bija izdemolēta. Desantnieki nāca laukā, sēdās autobusā, lai brauktu projām, un tad viņus pavadīja ar dziedāšanu, nevis ar dūru vicināšanu vai akmeņu mešanu. Tauta dziedāja: «Projām jāiet! Projām jāiet!» Es viņu sejās redzēju izbrīnu. Tas vēlreiz parāda, ja mēs salīdzinām tagad 13. janvāri pirms dažiem gadiem, kad pūļa priekšā nebija reāla pretinieka, kā šajos gados mainījusies cilvēku attieksme, varbūt arī cilvēku raksturs. Bet toreiz bija reāls pretinieks!
Uzvaras un atbrīvošanās sajūta bija pārāka par naidu jeb atriebšanās kāri!
Man gadījās būt Maskavā tieši ar to komandu, kura aizbrauca sagatavot atzīšanas rakstu. Mēs telefoniski sazinājāmies ar Peteru Jāni, un viņš koriģēja - kādas frāzes šajā dokumentā vajadzētu ielikt, kādas nebūtu vēlamas.
Man bija tas gods vai tas pienākums likvidēt Valsts drošības komiteju, vest sarunas ar Maskavas ģenerāļiem par VDK likvidāciju, kas būs ar darbiniekiem, ar visu to, kas tur iekšā. Un, neskatoties uz to, ka es 20 gadus biju viņu uzraudzībā, man nebija naida atriebties. Protams, par to es esmu saņēmis daudz pārmetumu, ka šie cilvēki, kuri nebija pārkāpuši likumus, mūsu jau noteiktos likumus un nebija piedalījušies puča laikā pret Latvijas valsti, ka viņi netika represēti no mūsu puses. Es domāju, ka mēs kā likumdevēji tajā laikā pret saviem oponentiem un saviem pretiniekiem bijām gana korekti un pamatoti izturēti, ko reizēm nevaram tagad teikt par likumdevēju attieksmi pret saviem līdzpilsoņiem.
Par tiltiem uz šodienu… Vai ir arī kādi sadedzināti?
Viena liela problēma ir jautājums: vai mūsu tautai ir stabila ideoloģiska platforma? Tāda, uz kuru mēs varam balstīties un savu valsti celt. Ja mēs esam noārdījuši iepriekšējo ēku, tad nevar uz drupām uzbūvēt jaunu, stabilu māju. Šīs drupas ir jānovāc un jāveido stingrs pamats. Mēs neesam spējuši vai neesam gribējuši, vai vienkārši par to neesam domājuši - kā mums to pamatu veidot.
<..> Diez vai mūsu paaudze, kur ir dzīvi gan upuri, gan vaininieki, diez vai mēs spēsim kādu tiltu no pagātnes uz nākotni pārmest. Te ir jācer uz mūsu bērniem, kuri paši nebūs ne vardarbību piedzīvojuši, ne veikuši vardarbību. Diemžēl arī šiem bērniem ir jāaug uz kādas noteiktas ideoloģiskās bāzes, platformas ar konkrētiem morāles kritērijiem, principiem, ko diemžēl līdzšinējā liberālā politika nav realizējusi un nav paveikusi. Mēs dzīvojam pēc principa - viss ir atļauts, kas nav aizliegts. Bet mūsu vecāki dzīvoja pēc labiem tikumiem, ne tikai pēc likumiem. Šobrīd lielākā mērā dzīvo pēc tradīcijām jeb, kā kriminālās aprindās saka, po poņaķijam, tas ir, pēc noziedznieku izpratnes. Nu, diemžēl…