Tā diemžēl ir. Pētījumu mērķis ir fiksēt esošo situāciju. Var teikt - nofotografēt attieksmes. Lai nevis ko kritizētu, bet dotu informatīvu materiālu tiem, kas pieņem lēmumus. Paši esam ārpus politikas - darbojamies biznesā un nevalstiskajā sektorā.
Redzot pētījuma rezultātus, tiešām varam konstatēt, ka sabiedrība ir akceptējusi izmiršanu.
Kā tas izpaužas?
Redzams, ka grāmatās savulaik idealizētais ģimenes kopādzīvošanas un saimniekošanas modelis ir izzudis. Tā cēlonis meklējams jau Bismarka iedibinātajā pensiju sistēmā - vecākiem vairs nav jāpaļaujas uz bērniem, var izdzīvot neatkarīgi no tiem. Līdz ar to simts gadu laikā saites starp paaudzēm pieredzes nodošanas ziņā pakāpeniski sairušas. Kā akcentē sociologs Arnis Kaktiņš, izveidojusies diezgan liela neiecietība pret to, ka pieauguši bērni dzīvo vecāku ģimenēs. To negatīvi vērtē 90% aptaujāto.
Kāda problēma? Vecākiem sava, bērniem - sava dzīve.
Taču tajā pašā laikā statistika rāda, ka 62 tūkstoši vīriešu dzīvo pie savām mammām - vecāku, nevis pašu veidotajās ģimenēs. Tas nozīmē, ka ir milzīgs skaits vīriešu, par kuriem kāds varētu izteikt aizdomas, ka viņi nav nobrieduši patstāvīgai dzīvei, ģimenes dibināšanai. Ļoti izplatīta ir arī vīrieša un sievietes kopā dzīvošana, nereģistrējot laulību.
Mazinājusies vajadzība pēc stabilām attiecībām?
Mīkstinājusies vīrieša nozīme sabiedrībā. Iztrūkst tā, ko varētu dēvēt par vīriešu kultu. Savā laikā to uzturēja nepieciešamība iet obligātajā dienestā - 18 gados iesauca, tu tiki izmests no laivas un spiests iemācīties izdzīvot. Vēlāk bija ģimenes uzturētāja loma. Tagad vari nesaspringt - dzīvot pie mammas, vari nedibināt ģimeni, vien uzturēt neregulāras attiecības ar vienu vai otru sievieti.
Pārmetums?
Tas ir konstatējums. Mēs nepārmetam.
Skaidri redzam, ka ģimenes jeb laulības institūcija ir vājināta. Vīrieši negrib precēties, uzņemties saistības. Un līdz ar to daļai sieviešu blakus nav vīriešu, kas dod tādu kā patvērumu, drošības sajūtu. Un pat ja ir, daudzos gadījumos attiecības nav reģistrētas. Sievietes, kas dzīvo nereģistrētās attiecībās, iespējams, ir nemitīgā iekšējā stresā, ka līdz ar to visdrīzāk jūtas nestabilas. Sekas: aptaujā vairāk nekā 50% nobalso par to, ka ģimenē nav jābūt bērniem, lai to uzskatītu par ģimeni.
Kad pavaicā, cik gribētu bērnu ideālajā situācijā, ja būtu nodrošināti visi materiālie apstākļi, tad atbilde ir nevis trīs vai vairāk, bet vidēji 2,51 bērns. Tikai mazliet vairāk nekā tad, ja nebūtu šī materiālā nodrošinājuma faktora - 2,13. Tas, protams, ir vairāk, nekā šobrīd ir. Tomēr redzam, ka materiālā stresa faktors nav tas izšķirošākais. Tas nozīmē, ka būtiska loma tam, ka nav laba psihoemocionālā noskaņojuma.
Sabiedrība akceptējusi, ka negrib vēsturisko lielas ģimenes modeli.
Mēs zinām, ka lielo ģimeņu, kur vairākas paaudzes dzīvo kopā, daudz vairs nav, bet kas svarīgi - mūsu aptauja parāda, ka sabiedrība tās negrib arī nākotnē. Un negrib dzīvot kopā vairākās paaudzēs privātmājā, nodot pieredzi bērniem no vecākiem un vecvecākiem. Dzirdam atrunas, ka tas ir eiropeiskais dzīvesveids, ko esam pārņēmuši, bet jāsaka, to nevar tā attiecināt. Ja aizbraucam, piemēram, uz Vāciju, kas ir pat ļoti eiropeiska, tad nez kāpēc redzam lielus un mazus ģimenes biznesus, kur, neskatoties uz moderno dzīvesveidu, materiālā puse ir paaudzēs cieši saistīta. Tu vari aizbraukt Vācijā uz saimniecību un redzēt, ka zemnieks joprojām dara visu, lai viņa mazdēls turpinātu darbu. Šeit, Latvijā, tā gandrīz vairs nav. Paaudžu saites izirušas, sabiedrība to akceptējusi, veco ģimenes modeli vairs negrib, jauns vietā nav radies. Vietā ir bezlaulības attiecības, kas rada nedrošības sajūtu pamatā sievietēs. Jo tradicionāli taču sieviete paliek ar bērniem šķiršanās gadījumā. Ir nedrošība par nākotni, trūkst ilgtermiņa stabilitātes sajūtas.
Tāpēc ģimenes neriskē ar lielāku bērnu skaitu?
Jā, ar pirmo bērnu vēl noriskē, tad kļūst uzmanīgi, piesargājas, jo valstī nav arī otrā bērna politikas. Nav runa tikai par finansiālu atbalstu - netiek raidīts atbalsta vēstījums, kas iekļautos vērtību sistēmā. Rietumos, jā, arī Krievijā, esam redzējuši, kādu uzmanību visi pievērš bērniem, bet pie mums... nu labi, esam atturīgāka, vēsāka sabiedrība, bet tik un tā. Attieksme, ka bērnu var ņemt visur līdzi un pieaugušie tam visu laiku velta lielu uzmanību, neuztver par traucēkli, attīstās ļoti lēni. Pat ja Rietumu sabiedrībā ģimene, laulība vairs netiek uztverta kā vērtība, tad bērns ir. Mums nav. Aptaujas dati rāda, ka bērna nozīme ģimenes struktūrā nav pārāk liela.
Politiķi var ko mainīt?
Neviena politiskā partija to nevar strauji pavērst pretēji. Ja kāds tagad runā par nācijas glābšanu, tad spēki jāvelta kompleksai pieejai. Ir daudz kas jāmaina materiālā plāksnē (tas nav izšķirošs, bet tomēr būtisks faktors), jāstiprina formālā laulības institūcija. Ir jābūt otrā bērna politikai. Jādod atbalsts nevalstiskajiem, kas popularizē saprātīgu ģimenes institūciju (bet te bez ekstrēmiem - viendzimuma ģimeņu tēmu neskaram, citādi uzreiz aiziet līdz konfliktam, divu pieeju sadursmei, kas neko nedod; no demogrāfijas problēmu risināšanas viedokļa valstij ir svarīgi dot atbalstu tradicionālai ģimenei).
Pirmkārt, jāsaprot situācija. Šāds pētījums ļauj to saprast. Tiem, kam ir tā vara, jārīkojas.
Uzdevums Vienotībai?
Jā, lielā mērā Vienotībai. Tur nav ko kautrēties. Ja tu vari vinnēt Eiropas Parlamentā ar tādu pārsvaru, ja esi vadošā partija jau piecus gadus, tad tev ir kaut kāda atbildība par to, ko tu iesēj nākotnē. Nevis ka tu risini tikai ikdienas finansēšanas jautājumus, bet ka tu redzi kaut kādas lielās lietas.
Tomēr tas, par ko runājam, stāv ārpus vienas partijas politikas. Nacionālā apvienība ir nokoncentrējusies uz materiālo, bet tas ir tikai viens segments no daudziem. Ir skaidra problēma, ir jāizstrādā komplekss risinājums. Tā ir politika, kas var vienot visas partijas. Jāuzbūvē vērtību sistēma nācijas izdzīvošanai. Sauciet kā gribat - konservatīvu, tradicionālu vai mūsdienīgu. Uzdevums jebkuram saprātīgam politiķim šobrīd ir uzbūvēt nācijas izdzīvošanai derīgu vērtību sistēmu. Tam paies gadi. Jo, lai pazaudētu veco vērtību sistēmu, mums vajadzēja simts gadus, divus karus, sociālismu, neatkarības periodus. Bet mēs neesam vietā neko radījuši, ieviesuši.