Vēzis mūsdienās ierindots hronisko saslimšanu skaitā - tas ir ilgstošs, rada citas veselības problēmas, funkcionālus traucējumus un kopumā izsit pamatus zem kājām visās cilvēkam nozīmīgās dzīves jomās, kā sarunā ar Dienu saka Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) un Rīgas Stradiņa universitātes galvenā speciāliste onkoloģijā profesore Dace Baltiņa. Otra īpašība, kas mūsdienās raksturīga vēzim - to iespējams kvalitatīvi savaldīt un pārliecinoši izstumt no ķermeņa, kas nozīmē, ka ļoti daudzos gadījumos slimības formulā nav nāves klātesamības. Taču fiziskā izveseļošanās ir tikai viens no posmiem, kam būtu jāseko garīgajai atkopšanai, bet šajā jomā Latvija atpaliek no citām valstīm.
«Cilvēkiem, kuri uzveikuši vēzi, ir tā saucamais veterāna sindroms, kas piemīt arī no kara pārnākušajiem. Pēc pārdzīvotā cilvēkam jāsaprot, kas tu esi emocionāli un sociāli, kā tālāk komunicēt, tāpat atgūt pārliecību par savām spējām. To spēj veicināt psihosociālā rehabilitācija. Nedrīkst būt: izārstēji un tagad ej - dzīvo kā iepriekš! Tā tas nenotiek! Mūsu rīcībā esoši Eiropā veikti pētījumi rāda, ka 30-40 procenti cilvēku paši nespēj tikt galā ar vēža radītajām sekām,» atklāj Dzīvības koka valdes priekšsēdētāja Gunita Berķe. Latvijā lielākā onkoloģisko slimnieku atbalsta organizācija piesaista dažādu fondu naudu, lai īstenotu funkcijas, kas pēc jābūtības ir valstij autonomas, un citās attīstītās zemēs budžeta maka turētāji psihosociālās rehabilitācijas mērķim neskopojas.
Vai sākums ir galvā?
Var sacīt, ka Latvijā vēža pacienti, salīdzinot ar citu Eiropas valstu iedzīvotājiem, ir diskriminētā pozīcijā, un uz psihosociālās rehabilitācijas jomu nav attiecināmas Eiropas Savienības varas iestāžu pārstāvju bieži piesauktās un reklāmas kampaņās uzsvērtās vienlīdzīgās iespējas visiem eiropiešiem. Piemēram, Vācijā ik gadu valsts apmaksātu rehabilitāciju starpdisciplināras komandas izpildījumā saņem 160 tūkstoši vēža slimnieku, katra programma ilgst vidēji trīs nedēļas. Laba prakse ir arī Zviedrijā un Norvēģijā, rezultātā šo valstu iedzīvotājiem, kuri uzveikuši ļaundabīgo audzēju, morālā labsajūta un pašapziņa ir augstākā līmenī. Tas atainojas dzīves kvalitātē. Profesore D. Baltiņa norāda, ka vēzis ir psihosomatiska saslimšana, un šis fakts starptautiskās konferencēs nostiprinoties arvien pārliecinošāk: «Latvijas problēma ir, ka cilvēki dzīvo emocionālā spriedzē, nav droši par nākotni, kas negatīvi ietekmē daudzu orgānu normālu funkcionēšanu. Gribu runāt par vēža stigmu sabiedrībā - tas ir pazīmju kopums, kas šo cilvēku atstumj, padara marginālu, apzīmogo. Un mūsu valstī šī stigma ir ļoti spēcīga, taču vēža apkarošanas programmās cīņa ar to nav iekļauta - ne pie mums, ne vairumā citu valstu, izņemot Meksiku un Dienvidāfriku.»
Trauma sēž gadiem
Elīnai (vārds mainīts) ir 32 gadi, un viņa Dienai atzīst, ka arī pašai iepriekš bijuši ačgārni priekšstati par onkoloģijas slimniekiem - līdz pērnā gada rudenim, kad audzējs taisnajā zarnā atklāts viņai pašai: «Ārstēšanās ilga pusgadu, un visu to laiku man bija darbnespēja. Arī tagad vasarā atpūšos, atgūstos, cenšos atgriezt ierindā imunitāti. Kad uzzināju diagnozi un to, ka vēzis ir 3. stadijā, protams, bija šoks un uzreiz nostiprinājās sajūta, ka vairs neesmu nekam derīga, ka esmu norakstīts cilvēks. Daudz palīdzēja draugi, taču vēlāk sākās posms, kad vispār ne ar vienu nevēlējos kontaktēties, visu laiku dzīvojos pa mājām. Un arī tagad nezinu, kā psiholoģiski būs atgriezties darbā, apritē.» Elīna šovasar piedalījās vienā no Dzīvības koka organizētajām psihosociālās rehabilitācijas nometnēm un saka, ka tur radusi atbildes uz daudziem sev neskaidriem jautājumiem, mājās atgriezusies ar labāku pašsajūtu un domām - speciālistu atbalsts un kontaktēšanās ar citiem vēža slimniekiem nesis augļus.
Līga Andžāne, kura uzvarējusi audzēju un kļuvusi par iedvesmojošu paraugu citām sievietēm, netaupot padomu un uzsverot veselīga dzīvesveida nozīmi, uzskata, ka psihosociāls atbalsts nepieciešams ne tikai vēža skartajiem cilvēkiem, bet arī viņu tuviniekiem, turklāt jau kopš diagnozes noteikšanas brīža: «Šī slimība atstāj lielu, nereti pat graujošu iespaidu uz visiem, kuri ar to saskaras. Tas, vai cilvēki paši meklē palīdzību šādā brīdī, ir cits jautājums. Palīdzēt var tiem, kuri paši meklē šādas iespējas. Diemžēl daudzi no vēža joprojām baidās, kaunas, mēģina slimību noslēpt, nocietinās vai norobežojas no tā.» Uz to pašu norāda G. Berķe, sakot, ka minētā iemesla dēļ neizdodas veidot atbalsta tīklu reģionos, kur dzīvojošo cilvēku galvenā rūpe nereti ir, lai neviens par viņu diagnozi neuzzina: «Kaut kādā veidā katrs tai savai krīzei mēģina tikt pāri, varbūt tas neizdodas, taču viņi neizrāda un turpina dzīvot. Tajā pašā laikā uz mūsu nometnēm brauc cilvēki, kuriem vēzis bija pirms 15 gadiem, tomēr tā emocionālā trauma, trauksme - tas joprojām iekšā sēž.»
Likums - visa sākums
Pašlaik psihosociālā rehabilitācija Latvijā pieejama līdz simt personām gadā, atkarībā no naudas apjoma, ko Dzīvības kokam izdodas piesaistīt - šī organizācija ir vienīgā, kas jau septīto gadu nodrošina minēto pakalpojumu. Šogad atbalstu saņems 72 cilvēki - tik vietu ir trijās nometnēs, katra no tām ilgst nedēļu. Taču Latvijā tas ir par maz, jo ik gadu vēzis pirmo reizi tiek diagnosticēts vidēji desmit tūkstošiem iedzīvotāju, turklāt skaitļiem ir pieaugoša tendence. G. Berķe uzsver, ka rehabilitācijas pakalpojums esot pieprasīts. Ko tas sevī ietver? «Grafiks ir piesātināts, jo laika ir vien nedēļa. Ar pacientiem strādā profesionāļi, celmlauži, kuri Latvijā pirmie sāka specializēties tieši vēža pacientu psihosociālajā rehabilitācijā - psihoterapeits, mākslas, uztura terapeits, vingrošana, nūjošana, ļoti aktīvi darbojas profesore D. Baltiņa, kas sniedz visu informāciju par vēzi,» skaidro Dzīvības koka vadītāja, piebilstot, ka izpratne par psihosociālo atbalstu pēc onkoloģiskas diagnozes esot jauns koncepts, «jo vēl pavisam nesen uzskatīja, ka galvenais ir ķirurģija, medikamenti, ķīmijterapija. Taču tad saprata, ka ar vēzi nevar tikt galā, to fiziski «izraujot».
Arī varas iestādes Latvijā līdz nesenam laikam izlikās neievērojam rehabilitācijas nepieciešamību, un tas ir Labklājības ministrijas (LM) atbildības lauks. G. Berķe gan uzsver, ka sadarbība ar šo iestādi, tāpat kā ar Veselības ministriju (VM), esot pozitīva. Finansējums psihosociālajai rehabilitācijai tās esošajā nevalstiskajā veidolā netiek solīts, tomēr solis uz priekšu sperts - veikti grozījumi Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā, un tie gaida izskatīšanu Saeimā otrajā lasījumā. LM pārstāve Iveta Kancēna skaidro, ka, ja tie tiks atbalstīti, tad pakalpojums varētu kļūt valsts finansēts: «LM gatavos Ministru kabineta noteikumus, kas reglamentēs saņemšanas kārtību. Tad arī tiks veikti detalizēti aprēķini.» G. Berķe norāda, ka ar valsts atbalstu psihosociālo rehabilitāciju varētu saņemt ap tūkstoš pacientu gadā. Pie progresa strādā arī VM - tās galva Guntis Belēvičs (ZZS) norāda, ka jau tuvākajos gados krūts vēža pacientēm plānots finansēt krūšu rekonstrukciju, kam gadā atvēlēšot 760 tūkstošus eiro.
Tikmēr Dzīvības koks par ziedojumu līdzekļiem veido rehabilitācijas centru Dignājas muižā, un par nesen noslēgušās kampaņas laikā savākto naudu ēkai tiks atjaunots jumts. Rehabilitācijas centrā plānots paplašināt klāstu arī specifiskām rehabilitācijas programmām: «Drausmīga problēma ir tas, kas notiek ar vecākiem, kuru bērniem diagnosticēts vēzis. Tā ir tāda iekšēja trauma, ko nu nekādi nevar mazināt bez atbalsta un rehabilitācijas. Vecāki ir interesējušies, bet šādas programmas diemžēl vēl nav. Ja būtu centrs, kura projekts jau izstrādāts, tur to noteikti veidotu. Tāpat kā sievietēm pēc vēža kopā ar vīriem, un arī vīriešiem, kuriem pēc dažādiem vēža veidiem jāsaprot, kā pareizi tālāk dzīvot attiecībās.»