Cits apzīmējums jēdzienam «integrēta finanšu sistēma» ir «ES banku savienība», kuras mērķis ir izveidot tādu vienotu finanšu regulējumu, kas garantēs finanšu stabilitāti un līdz minimumam samazinās banku bankrotu izmaksas.
Visai eirozonai
Paredzēts, ka banku savienība sastāvēs no trim pamatelementiem jeb oficiālā valodā - pīlāriem. Par pirmo un svarīgāko no tiem, kas bieži tiek asociēts arī ar visu banku savienību, respektīvi, par kredītiestāžu Vienoto uzraudzības mehānismu (Single Supervisory Mechanism jeb SSM), vienošanās panākta jau pērn oktobrī, paredzot, ka mehānisms ir obligāts visām eirozonas valstīm, bet citas ES dalībvalstis tam var pievienoties brīvprātīgi. SSM ietvaros aptuveni 130 lielāko banku uzraudzības funkcijas jeb gandrīz 85% no eirozonas banku kopējiem aktīviem, ņemot vērā, ka no vairākām kredītiestādēm sastāvošas banku grupas tiek uzskatītas par vienu finanšu institūtu, sākot ar 2014. gada 4. novembri, divpadsmit mēnešus pēc atbilstošas regulas stāšanās spēkā, tiks nodotas Eiropas Centrālajai bankai (ECB), kura cieši sadarbosies ar nacionālajām uzraudzības institūcijām, Latvijas gadījumā - ar Finanšu un kapitāla tirgus komisiju.
ECB tieši uzraugāmās bankas tiks atlasītas pēc vairākiem kritērijiem, izvērtējot to nozīmīgumu, finanšu resursus un citus aspektus, tomēr katrā banku savienības valstī ECB tiešai uzraudzībai būs pakļautas vismaz trīs vissvarīgākās kredītiestādes neatkarīgi no to lieluma. Gaidāms, ka Latvijā tieši uzraudzītas tiks Swedbank, SEB un ABLV Bank, tāpat arī Nordea Bank kā sava mātes uzņēmuma struktūrvienība. Nacionālo uzraudzības iestāžu pārziņā paliks mazākas, nesistēmiskas bankas, kādu tikai eirozonā ir vairāk nekā seši tūkstoši, tomēr ECB varēs pieņemt lēmumu arī par jebkuras mazākas kredītiestādes tiešu uzraudzību, ja uzskatīs to par nepieciešamu, piemēram, mainoties bankas īpašniekiem vai pieaugot tās nozīmīgumam.
Izvērtē riskus
Lai spēles noteikumi nākotnē būtu skaidri, pašlaik notiek tā dēvētās ECB ietvara regulas izstrāde. Paredzēts, ka regula, kas publiskai apspriešanai varētu tikt nodota šā gada aprīlī, precīzi definēs ne tikai metodoloģiju, kāda tiks izmantota, lai noteiktu, vai banka pakļaujama ECB tiešai uzraudzībai, bet arī principus un procedūras, pēc kā vadoties tiks veikta uzraudzība, darbības licenču izsniegšana un praktiskā ECB sadarbība ar nacionālajām uzraudzības iestādēm.
Jau pērn novembrī, gatavojoties banku uzraudzības funkciju pārņemšanai, ECB sāka tā dēvēto visaptverošo novērtējumu, kurā ES valstu lielajās bankās tika veikts riska izvērtējums, lai kvalitatīvi un kvantitatīvi pārbaudītu galvenos riskus, tostarp likviditāti, aizņēmumu apjomu un finansējumu, kā arī tika veikta aktīvu kvalitātes pārbaude, lai uzlabotu banku riska darījumu pārskatāmību, un īstenots tā dēvētais stresa tests, lai pārbaudītu banku bilanču elastību stresa scenāriju apstākļos. Plānots, ka līdz 2014. gada novembrim tiks publiskots visaptverošā novērtējuma rezultātu apkopojums valstu un banku līmenī, kā arī ECB secinājumi un ieteikumi par uzraudzības pasākumiem.
Pat krīzes nodoklis
Vēl viens un patlaban aktuālākais banku savienības pīlārs ir pērn decembra otrajā pusē pēc pusotru gadu ilgiem strīdiem panāktā vienošanos par Vienoto noregulējuma mehānismu (Single Resolution Mechanism jeb SRM). SRM paredz, ka turpmāk galvenā finanšu palīdzība banku bankrota gadījumos nāks nevis no valstu budžeta, lielu bankrotu gadījumos radot nopietnas problēmas visai valsts finanšu sistēmai kopumā, bet gan no pašu banku, kā arī to akcionāru un lielo kreditoru līdzekļiem, vienlaikus aizsargājot mazos noguldītājus, kuru noguldījumu apjoms nepārsniedz simts tūkstošus eiro. Mehānisms būs obligāts visām eirozonas valstīm, savukārt pārējās ES dalībvalstis tajā varēs iesaistīties brīvprātīgi. Plānots, ka SRM sāks funkcionēt 2015. gadā, bet pilnībā tiks ieviests desmit gados.
SRM ietvaros paredzēts veidot īpašu, visām iesaistītajām ES valstīm kopīgu Noregulējuma fondu, tiesa - ne uzreiz. Sākotnēji fondi tiks veidoti katrā valstī atsevišķi un sastāvēs no vietējo banku ikgadējām iemaksām, kuru apmēri būs 0,1% no depozītu kopējā apjoma. Plānots, ka desmit gados nacionālajos fondos iemaksātie līdzekļi sasniegs 1% no depozītu kopējā apjoma jeb 55 miljardus eiro. Summa laika gaitā, protams, var mainīties, taču 2025. gadā līdzekļi SRM rīcībā tiks apvienoti visām valstīm kopīgā Noregulējuma fondā. Te gan jāpiebilst, ka sarunu par SRM gaitā Vācijai, kuras politiķi centās novērst iespēju, ka Berlīnei arī turpmāk būtu jāfinansē citu valstu banku glābšana, izdevās panākt, ka banku glābšanai vai likvidēšanai vispirms tiek izmantoti akcionāru un noguldītāju, kuru uzkrājumi pārsniedz 100 tūkstošus eiro, līdzekļi, bet tikai pēc tam iespējams vērsties pēc palīdzības pie Noregulējuma fonda. Ja līdzekļu joprojām nepietiek, drīkst iesaistīt arī Eiropas Stabilizācijas Mehānismu (ESM), kā arī nacionālās valdības, kurām būs tiesības, piemēram, aplikt bankas ar papildu «krīzes nodokļiem».
Trīs lietas, labas lietas
ES līmenī panāktas arī visas sākotnējās vienošanās par banku savienības trešo pīlāru - vienotu Eiropas mēroga noguldījumu garantiju sistēmu, kura atšķirībā no abiem pirmajiem pīlāriem nav izpelnījusies nedz nopietnu kritiku, nedz pārmērīgu preses uzmanību. Šīs vienošanās paredz, ka garantētie depozīti simts tūkstošu eiro apmērā tiks izmaksāti no pašu banku iemaksām īpašos fondos, un shēma ir līdzīga kā Noregulējuma fonda gadījumā. Bankas, sākot ar 2015. gadu, desmit gados vispirms nacionālajos fondos iemaksās kopumā 0,8% no visu noguldījuma apjoma (izņēmumi 0,5% apmērā tiek pieļauti gadījumos, kad banku sektors kādā valstī ir koncentrēts, t. i., atrodas tikai dažu banku rokās), turklāt pārcelt uz citu gadu drīkst ne vairāk par 30% iemaksu apjoma. Savukārt 2025. gadā nacionālie fondi apvienotos vienā kopīgā noguldījumu garantiju fondā. Tāpat līdz septiņām dienām līdzšinējo divdesmit dienu vietā samazināts termiņš, kurā jānodrošina līdzekļu izmaksas bankrotējušo banku mazajiem noguldītājiem. Paredzēts, ka līdz šā gada beigām visi šie nosacījumi tiks iestrādāti nacionālo valstu likumdošanā, un, kad tas notiks, sistēma arī sāks darboties.
Būtībā vienīgais šķērslis banku savienības ceļā ir nepieciešamība panākt vienošanos par Vienotā noregulējuma mehānismu, un, ja tas notiks, 2015. gada 1. janvārī lielākā daļa eiropiešu, tajā skaitā arī Latvijas iedzīvotāji, pamodīsies jaunā, finansiāli unificētā Eiropā.