Anna mācās Vaivaru pamatskolas 9. klasē un ir pabeigusi arī Jūrmalas Mākslas skolu. Tagad meitene iet Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas sagatavošanas kursos un ir apņēmusies nākamruden sākt tajā apgūt apģērbu dizainu. Anna gan spriež, ka, iespējams, šajā profesijā var nākties doties uz ārzemēm, jo Latvijā pieprasījums pēc tās nav liels, tomēr viņa ir ar mieru, jo «uzskatu, ka man jādara viss, lai varētu dzīvē nodarboties ar to, kas patīk, pat ja citviet, nevis garlaikoties šeit un darīt kaut ko, kas nepatīk».
Interese par mākslu Annai ir kopš bērnības, kaut kas esot arī iedzimts, jo zīmēt paticis gan mammai, kas ir psiholoģe un smilšu terapeite, gan vectēvam. «Tā ir kā iekšēja vajadzība - nevaru nosēdēt mierā, ik pa laikam jāizliek sevi uz papīra,» Anna saka un stāsta, ka tieši šovasar gleznojusi ļoti intensīvi. «Parasti atrodu kādu bildi, kas man ļoti patīk, un no tās iespaidojos. Patlaban top melnbaltu darbu sērija.»
Annas gleznās un zīmējumos dominē XVIII-XIX gs. noskaņas, atribūti, personāži, šis laikmets viņai ir vistuvākais. Literatūrā, kas ir otra Annas lielā kaislība, viņai patīk fantāzijas žanrs. «Man vienmēr ir vajadzējis ar kaut ko aizrauties. Ja aizraujos, tad ielieku tajā sevi visu un attiecīgi arī dzīvoju, ģērbjos,» Anna saka. Bērnībā aizrāvusies ar Pepiju Garzeķi un pēc tam drosmīgi valkājusi dažādas krāsas zeķes. Vēlāk iepatikās Trīs musketieri, tad sekoja Harija Potera un Gredzenu pavēlnieka periodi. Savulaik Anna bijusi gote, bet tagad, kā pati saka, «kļuvusi gaišāka». Nu viņa aizrāvusies ar seriālu Vampīru dienasgrāmatas.
Iedvesmojoties no lasītā un redzētā, Anna raksta arī pati savus stāstus. Kopš vasaras viņa iesākusi garstāstu, ko turpinājumos publicē portālā Draugiem.lv. «Stāsts ir par meiteni, kas jūtas atšķirīga no citiem, bet īsti nesaprot, kāpēc. Viņa ir vīlusies visā, mēģina sevī kaut ko aprakt. Bet tad atklāj, ka viņas tēvs īstenībā bijis elfs un viņai piemīt īpašas spējas valdīt pār ūdeni.» Anna priecājas, ja kāds lasītājs portālā uzraksta labas atsauksmes, bet pati komplimentus citiem sakot bieži. «Varbūt tas man atnācis līdzi no Spānijas, kur abi ar dvīņubrāli piedzimām. Tētis tur toreiz strādāja par diplomātu,» Anna saka. Kopā ar tēti viņa tagad šad tad Jūrmalas pilsētas muzejā mēdz dziedāt nelielos koncertiņos.
Kad pērn Annas skolā strādāja brīvprātīgais no Francijas - operators Simons -, skolas direktore Annai piedāvāja uzņemt filmu. Tā viens no viņas stāstiem - par meiteni, kas ir gandrīz ragana, - pārtapa scenārijā, Anna bija arī režisore, galvenās lomas tēlotāja un pārējo filmēšanās dalībnieku organizatore. «Tas bija diezgan liels izaicinājums, jo es parasti esmu klusa, neesmu līderes tips. Biju pārsteigta, cik daudz laika paņem filmas uzņemšana, sapratu, cik grūti ir aktieriem stāvēt kameras priekšā. Bet tā bija ļoti jauka pieredze, iesaistīju klasesbiedrus, skolotājus, vecākus. Filmas pirmizrāde notika skolā, daudzi teica labus vārdus, aplaudēja.»
Anna stāsta, ka Vaivaru pamatskola ir maza un draudzīga, ar jaukiem un saprotošiem skolotājiem, taču viņai šķiet, ka lielākās skolās nereti pietrūkst individuālas pieejas katram skolēnam. Vai gaidāmās mācības Rīgas skolā Annu nebiedē? «Nē, jo gaisotne tur man atgādina mākslas skolu - visiem ir kopīgas intereses, domāšana. Vaivaros man pirmā draudzene parādījās tikai 4. klasē, līdz tam biju mazā, dīvainā klusētāja, kas labi mācās. Bet sagatavošanas kursu biedri nāca runāties jau pirmajā dienā,» Anna teic.