No pirmā dekrēta izrietēja, ka iestājies miers un ierakumos vairs nav jēgas tupēt. Otrais dekrēts pasludināja, ka tūlīt dalīs zemi un šo dalīšanu nebūtu vēlams nokavēt. Protams, ka dalīšanas gaitā bija iespējamas nesaprašanās, tāpēc katrs kareivis, atgriežoties mājās, paķēra līdzi savu dzimto trjohļiņeiku.
Krievijas tautām karš bija svešs un nesaprotams, un te no galvaspilsētas pienāk pavēle pārtraukt karu. Lielākā daļa armijas un flotes formējumu pārtrauca karadarbību. Katrā pulkā ievēlēja kareivju komiteju. Katra pulka pilnvarotie veica paši savas pārrunas ar pretinieku, neņemot vērā ne pulku komandierus, ne divīziju un korpusu komandierus, ne armiju un fronšu pavēlniekus.
Taču dekrēts Par mieru Ļeņinam bija vajadzīgs ne jau miera dēļ, bet tādēļ, lai noturētos pie varas. Pēc dekrēta miljoniem bruņotu kareivju metās mājup no frontes. Ar dekrētu par mieru Ļeņins pārvērta imperiālistisko karu par pilsoņu karu un iedzina valsti haosā, palēnām atkarojot un pakļaujot sev tās teritorijas, lai konsolidētu komunistu varu. No frontes atplūdušie karavīri nospēlēja ledlauža lomu, kas salauza Krieviju. Par Pilsoņu kara rezultātu kļuva jau Marksa izsapņotā «vispārējā novājināšanās», kas ļāva Ļeņinam noturēt un nostiprināt varu.
Vispirms katrs pulks, tad katrs bataljons patstāvīgi izstrādāja miera noteikumus, neliekoties zinis par blakus daļām un vienībām. Krievu armija izšķīda nevadāmu pulku un bataljonu simtos un tūkstošos, tā pārstāja būt vienots organisms. Fronte bija iznīcināta. Armija pārvērtās par bruņotu pūli. Vairs nebija, kas aizstāvētu Krieviju, turklāt no galvaspilsētas jau bija pienākusi pavēle vairs nekarot.
Ļeņins un viņa cīņubiedri izveidoja Krievijas armijas demobilizācijas komitejas. Tas nozīmēja izformēšanu. Par armijas demobilizāciju paziņoja 1917. gada 23. novembrī, kad tika pieņemts dekrēts Par armijas skaitliskā sastāva samazināšanu. Tur, starp citu, bija teikts, ka «Tautas komisāru strādnieku un zemnieku valdība nolēmusi: sākt pakāpenisku armijas skaitliskā sastāva samazināšanu; nekavējoties atlaist un beztermiņa rezervēs nosūtīt 1899. gada iesaukuma kareivjus - pilsoņus. Par citu iesaukumu atlaišanu rīkojumi sekos. Atlaistajiem ieroči jānodod pulka komitejām, un tās ir atbildīgas par to glabāšanu.» (Dekreti Sovetskoi vlasti. 1. sēj., 66. lpp.)
1917. gada 23. (10.) novembra dekrētu bija parakstījuši Tautas Komisāru Padomes priekšsēdētājs V. Uļjanovs (Ļeņins), kara lietu tautas komisārs V. A. Ovsejenko (Antonovs) un N. Kriļenko.
*
Pirmajam dekrētam par armijas samazināšanu sekoja pasākumu sērija, kas bija vērsta uz tās iznīcināšanu. 1917. gada 15. decembrī Petrogradā sākās Visarmijas kongress pilnīgai demobilizācijai. 1917. gada 16. decembrī tika parakstīti Viskrievijas centrālās izpildkomitejas un Tautas Komisāru Padomes dekrēti Par vēlēšanu principu un vadības organizēšanu armijā un Par visu militārpersonu tiesību izlīdzināšanu. Krievijas armijai šie dekrēti bija kas līdzīgs kontrolšāvieniem galvā.
Saskaņā ar dekrētu Par vēlēšanu principu un vadības organizēšanu armijā vara armijā pilnībā pārgāja kareivju komiteju rokās; tās nevienam nepakļāvās un nevienam neatskaitījās. Kopš šī brīža visus svarīgos jautājumus tika noteikts izlemt balsojot.
(Turpinājums 21. novembra numurā)