«Mūsu gadījumā, man liekas, ir vairāk detektīva [nekā Ibsena lugā]. Priekšplānā ir attiecības starp abiem brāļiem, kuriem abiem ir ambīcijas - vienam būt par pilsētas galvu, pilsētas mēru, otram - par sanatorijas vai spa, vai dziedniecības iestādes galveno ārstu. Tas ir tas gadījums, kad divi nevar sadzīvot kopā.»
Šī jums ir netipiska izrāde. Vai tevi kā aktieri interesē politiskais teātris, «karstas» sociāli sabiedriskas problēmas?
Man vienmēr ir interesants kaut kas jauns. Šis ir mēģinājums piekļūt tam spēles stilam, kāds ir ļoti labā kino, kad tiek risināta kāda politiska problēma. Kā politiskā trillerī - kuri ievēlēti un kuri - neievēlēti, kādi ir zemūdens akmeņi un kā viņi iet pāri līķiem, lai panāktu savu, kā manipulē cits ar citu un kādi ir šie mehānismi. Šādu labu, patiešām labu, amerikāņu seriālu ir daudz. Tos mēs arī skatījāmies. Tas ir mēģinājums piekļūt spēles stilam, kuru var raksturot kā šahu - veidu, kad neviens nesaka to, ko viņš domā, vai arī saka, mēģinot atbildēt jau uz pretinieka iespējamajām reakcijām savlaicīgi, vai arī izvairās. Nu jā - tas ir šahs!
Vai godīga politika ir iespējama?
Es domāju, ka ir iespējams ideālisms politikā. Bet vai ir iespējama godīga politika? Kaut kādā mērā tā vienmēr būs par labu kādam un par sliktu - kaut kam. Vienmēr kaut kas notiks uz kaut kā rēķina. Noteikti. Tāpēc, ka naudas nav bezgalīgi daudz, lai visiem piešķirtu vienādu daudzumu tā, kā pienāktos un kā gribētos. Tātad vienmēr būs jāizdara kaut kāda izvēle par labu vienai vai otrai cilvēku grupai vai virzienam, ko valsts uzskatīs par būtisku - vai tās būs zinātne vai kultūra, vai - rūpniecība, ražošana, lauksaimniecība, vienalga, kas. Kāda cilvēku grupa paliks ar sajūtu, ka viņus ir apdalījuši.
Divkosība un populisms parādās, protams, pirms katrām vēlēšanām. Naudas jau tik un tā nav vairāk. Vienkārši ir jāmāk iepakot šo naudas neesamību kaut kādos skaistos vārdos.
Jā, politika ir viena nepatīkama lieta. Bet es aizvien vairāk saprotu (pauze), ka kādam tas ir jādara. Ir tik nožēlojami, ka tie cilvēki, kas lielākoties tur nonāk, pazaudē tos ideālos orientierus, pat ja tādi viņiem ir bijuši. Tas jau ir tas skarbākais. Viņi kļūst par tādu vidējo politiķu vidējo masu, kuriem vienkārši kabatā ir viens vai cits mandāts, dažādu krāsu, ar dažādu partiju nosaukumu, bet starpība nav nekāda.
Kā lai kaut kas mainās? Es nezinu. Viss ir atkarīgs no elektorāta prāta spējām. Kaut kā atšķirt populismu un asariņas spiešanu no patiešām nopietnas analīzes un nopietnas katra vēlētāja pieejas tam, vai šis cilvēks ir spējīgs vai nav spējīgs kaut ko izdarīt valsts un konkrēti manā, manas ģimenes vai manas pilsētas labā.
Izrāde beidzas ar to, ka gaidāmo meitiņu sauks par Sofiju, bet neviens vairs neatceras, ko grieķiem tas nozīmēja. Vai vairākums nekad nevar būt gudrs?
Kā tev pašai šķiet?
Mūsu gudrība laikam gan vairāk izpaužas sabiedrības jūtu dzīvē, ja tu man vaicā... Atmoda, Dziesmu svētki...
Droši vien tas ir stāsts par instinktiem un saprātu, kas mums vienā vai otrā gadījumā liek mobilizēties kaut kādos ļoti, ļoti izšķirīgos brīžos, bet tad, kad runa ir par labklājību, nevis izdzīvošanu, par luksusu, ērtībām, lielākām vai mazākām, vienai vai otrai cilvēku grupai, tad tie nav saprātīgi lēmumi. Tie ir egoistiski lēmumi tās grupas ietvaros. Vienkārši tā gribas. Lai būtu ērtāk. Lai būtu labāk.
Bet atkal jau - ņemam un salīdzinām ar citiem mirkļiem mūsu valsts vēsturē. Vai tiešām ir tik slikti? Vai - kā?