Operai ir traģisks trimdinieces liktenis: komponists to sāka rakstīt bēgļu gaitās Vācijā 1947. gadā, taču nepabeidza, jo pārcēlās uz ASV, kur nebija iestudēšanas iespēju. Viņš arī neizmantoja slavenā diriģenta Leopolda Stokovska piedāvāto pirmizrādes iespēju Maskavā. Savukārt Latvijā trimdas tautiešu sacerējumi bija aizliegti. Pēc komponista nāves operu pabeidza un partitūru instrumentēja Andrejs Jansons, vispirms sagatavojot koncertuzvedumu LNO komponista simtgadē.
Tam, ka B. Skultes Vilkaču mantinieci iepazīstam tik vēlu, ir loģiski, objektīvi iemesli, kur vienā pusē - nežēlīgās vēstures dzirnas, bet otrā - latvieša kautrīgā daba. Taču kāpēc latviešu opera vispār ir tik reta viešņa Baltajā namā, īpaši uz lielās skatuves? Izņemot populārās mūzikas valodā uzrakstītās mūzikliem tuvās Z. Liepiņa melodrāmas un J. Lūsēna bērnu operas, latviešu operas izrādes uz LNO lielās skatuves nav redzētas kopš leģendārā J. Mediņa Uguns un nakts iestudējuma A. Hermaņa režijā (1995) un R. Kalsona blaumaniskās drāmas Pazudušais dēls (1996). Kāpēc?
Vai to nopirks?
«Problēmai ir divi izskaidrojumi. Pirmais - tīri ekonomisks. Cik pasaulē var atrast Violetas, Karmenas, Kavaradosi izpildītāju? Tūkstošiem. Bet cik Ilzes, Spīdolas, Laimdotas, Lāčplēša lomas izpildītāju? Tikai dažus. Ja kāds saslimst, ir ļoti grūti sameklēt aizstājēju. Plānot Traviatu vai Masku balli ir daudz vieglāk,» saka Hamburgā dzīvojošais soprāns Inga Kalna. Viņa pirms dažiem gadiem apguva Ilzes lomu, lai R. Kalsona meistardarbu - operu Pazudušais dēls - parādītu starptautiskai publikai Rīgas Operas festivālā.
Otrs - pieprasījums: pašiem latviešiem ir diezgan maza interese par savu mūziku. Mēs kļūstam par kosmopolītiem, kas savējo īpaši negrib. Būtiski arī tas, ka Ziemeļvalstīs un Baltijas valstīs operas žanram nav gadsimtiem bagātas vēstures kā operas dzimtenē Itālijā, arī Francijā vai Vācijā. Turklāt vēl padomjlaiku dzelzs priekškars liedza izrādīt klaida tautiešu darbus. Noteicošais kļuvis finansiālais aspekts: vai man to nopirks? Opera ir ļoti dārga māksla, un parasti to apmeklē labi situēti cilvēki gados ar konservatīvu gaumi.
Čehu un somu piemērs
Pozitīvais paraugs jau vairākas desmitgades ir Somija, kur ar dāsnu valsts atbalstu top un iestudējumus Nacionālajā operā un slavenajā Savonlinnas festivālā piedzīvo arvien jaunas operas. Somija XX gadsimta 70. gados piedzīvoja īstu nacionālo operu bumu: A. Sallinena un J. Kokonena darbus iestudēja ne tikai kaimiņvalstīs, bet arī Anglijā, Šveicē, Vācijā un pat Ņujorkā ASV. Jaunās tūkstošgades pirmajā gadā vien tapušas 15 jaunas somu komponistu operas!
Čehijas Valsts operā Prāgā pašlaik repertuārā var saskaitīt septiņas čehu komponistu operas, līdzīga aina arī Prāgas Nacionālā teātra afišās. Visā pasaulē plaši pieprasītas čehu operas ir Dvoržāka Nāra, Janāčeka Jenūfa un Katja Kabanova. Tiesa, vērojams arī pretējais: Nīderlandē un Beļģijā neviens pat nebēdā, ka vietējās operas nerāda.
Vai mūsu oriģināloperu veiksmes stāsts būtu tikai emocionāla retorika? Vilkaču mantinieces ieraksts derēja ne tikai pašu priekam. To izdeva amerikāņu kompānija Albany Records, un Opera News rakstīja: «Ja jums patīk B. Smetanas Pārdotā līgava, iemīļosiet arī Vilkaču mantinieci. (..) skaņdarbs, kam vajadzētu piedzīvot uzvedumus daudzos opernamos.» Atzinīgi vērtējumi arī Das Opernglas, American Record Guide. Šķiet, pasaulē labi klātos mūsu klasiķu meistardarbiem: J. Mediņa operai Uguns un nakts, J. Kalniņa Hamletam. No jaunlaiku pienesuma: R. Kalsona mūža darbam Pazudušais dēls un Ē. Ešenvalda Augļu koks ir Jāzeps. Taču šīs operas patlaban nav skatāmas pat šeit, Latvijā. Dažas LNO viesojušās īsu brīdi, bet par Hamletu atgādinājis vien diriģents Viesturs Gailis ar studentu operstudijas Figaro iespaidīgo brīvdabas iestudējumu Bauskas pils pagalmā.
Skatīt: www.diena.lv